Dort Hall mēs palikām nedēļu. Pa dienu es palīdzēju māsai, un vakari un naktis pilnībā piederēja Eirēnai. Viņš pastāvīgi lidoja uz Torisvenu, bet atgriezās vakariņās vai naktī. Kādu dienu, kad mēs gulējām kopā uz gultas, es pēkšņi sapratu, cik viņš ir noguris. Viņam droši vien būtu daudz ērtāk, ja mēs dzīvotu kopā viņa pilī. Es mīlu savu māsu, bet šķiet, ka ir pienācis laiks sakārtot savu dzīvi. Pēdējā laikā arvien biežāk sāku domāt par to, cik jauki būtu turēt rokās savu mazuli.
"Eirēna, vai jums nešķiet, ka ir pienācis laiks mani uzaicināt?" — viņa deva mājienu, glāstīdama dralorda kailo plecu.
Viņš dīvaini sarauca pieri un tad teica:
— Man šķiet, ka ir par agru.
Tas izklausījās nedaudz negaidīti. Pretruna visam, kas notika starp mums.
"Bet tas ir kauns," viņa iekoda tieši vietā, kuru tikko noglāstīja.
Viņa to satvēra tik jūtīgi. Palika pat zobu nospiedums.
– Čau! — dralords rotaļīgi sašutis.
Un es apsēdos viņam un, skatoties uz leju, prasīju:
— Nu, atzīsti, kāpēc tu mani neaicini pie sevis? Vai pils nav sakopta? Vai varbūt tev tur ir vesels harēms saimnieces?
"Es esmu Torisvena dralords, nevis Soljars!" — Eirena bija patiesi sašutusi. — Kopš brīža, kad tu man parādījies sapnī, es aizmirsu domāt par citām sievietēm!
— Kas tad par vainu? Es iztaisnojos un saliku rokas zem krūtīm.
Eirena paskatījās mazliet augstāk, norija siekalas un pastiepa man roku. Es satvēru viņa plaukstas un, piespiedusi viņu pie spilvena virs galvas, noliecos pie lūpām.
"Ja tu man nepateiksi, kas par vainu, es tevi izraidīšu no guļamistabas," viņa nopietni draudēja.
"Patiesībā šī ir mana guļamistaba," viņš maigi deva mājienu.
— Labi. Tad es devos uz savu vietu. Ja vēlaties man pateikt, jūs zināt, kur mani meklēt.
Viegli uzlēkusi uz grīdas, viņa uzvilka garu halātu no viegla auduma un devās uz izeju. Protams, viņa nevarēja pakustēties ne soli, pirms viņa tika pārtverta un atrauta. Es nemaz negribēju iet prom, tāpēc es ar grūtībām apvaldīju savu apmierināto smaidu un bargi paskatījos uz dralordu.
"Pirmkārt," Eirena nopūtās.
— Kas ir "pirmais"?
"Jūs izdarījāt divus pieņēmumus: nekārtības un saimnieces." Pirmkārt.
— Hm. Nu ko, tev nav kalpu, ko sakopt?
"Es esmu mēģinājis visu šo nedēļu." Godīgi. Un kalpi… Viņi nevar tikt galā ar šo postu,” viņš smagi nopūtās.
— Par ko tu tagad runā?
— Melns pelējums. Maģiski atkritumi, ar kuriem pat pūķa uguns nevar tikt galā. Pareizāk sakot, viņa to ņem, bet vienmēr atgriežas. Kalpi nevar pastāvīgi dzīvot pilī. Cilvēki neriskē doties tālāk par manām kamerām un blakus esošajām telpām.
— Kas tad mums jādara?
— Es nevaru iedomāties. Šo infekciju atnesa nirfeāti. Neviens ar ko tādu iepriekš nebija saskāries. Es to sadedzinu, bet tas viss ir velti. Un Indētājs nerīkojas pret viņu tā, kā vajadzētu. Tāpēc es nevaru tevi atvest uz Sven Hallu. Es nevaru uzņemties tādu risku.
"Es redzu…" es vīlies teicu. — Bet man ir priekšlikums.
— Kuru?
— Uzcelsim māju vai pirksim. Dzīvosim tur. Varbūt mums nevajag milzīgu pili?
"Hmm…" Eirena brīdi padomāja un ieteica: "Labi, es jums parādīšu Svenu Holu, un jūs varēsiet nakšņot ciematā." Bet… Tur nav tik skaisti un mājīgi kā šeit. Jūs būsiet vīlušies.
– Čau! — noglāstīju dralordam pa vaigu. Viņa pagrieza viņa galvu pret sevi, noslaucīja matus, kas bija nokrituši uz viņa sejas, un pieliecās skūpstam. Viegli pieskaroties viņa lūpām, viņa ieskatījās viņam acīs. Viņa mani atkal noskūpstīja. Šoreiz Eirena uzņēmās iniciatīvu, uzvilka mani uz spilveniem. Viņš padziļināja skūpstu, vienlaikus būdams virsū…
No rīta pēc brokastīm kopā devāmies uz Torisvenu. Mana māsa stāstīja, kā viņai reiz gadījās tur viesoties. Ceļojums ilga vairākas dienas. Par laimi, ar Reginharda atļauju Eirens varēja izmantot pūķu celiņus arī Drakendortā, un ne tikai savā pierobežā. Tas ievērojami samazināja ceļojuma laiku.
Svens Hols atšķīrās no Dortholas. Tā arī atradās kalnā. Apkārtni ieskauj apstādījumi. Visur ganījās aitu un govju ganāmpulki. Ciemats pāri nākamajam kalnam izskatījās tā, it kā tajā nebūtu nevienas mājas, kas būtu vecāka par gadu.
"Mēs beigsim pie tā, ja jūs nepārdomāsiet," Eirena dzirdēja mani domājam.
Pūķis nolaidās pagalma vidū. Tas neizskatījās tik pamests, kā teica Vasiļina. Tomēr pils tika uzraudzīta, un ciemos kalpi kaut ko darīja, taču tā joprojām nebija ne tuvu tik kopta kā Dortholā.
— Nepamet mani. "Nepieskarieties nekam, īpaši sienām," Eirena brīdināja pirms ieiešanas pils zālē.
Ēkas iekšienē bija pamestības sajūta. Atkritumu nebija, bet komforta arī nebija. Darbs šeit ilgs vairāk nekā vienu gadu, bet es tirpu no gaidīšanas. Es varu šeit visu sakārtot pēc savas gaumes. Katrs stūrītis!
Smaidot viņa pagriezās ap savu asi, un man šķita, ka Svens Hols uzmundrināja. Tas bija tā, it kā guļošs dzīvnieks pēkšņi pamostos un saraustītu ausis, piesardzīgi un ar cerību mani vērodams. Viņš man atgādināja suni, kuru viņa saimnieks pameta patversmē, kurš kaut ko ieraudzīja savā jaunajā apmeklētājā. Tajā brīdī es skaidri sapratu — tagad šīs ir manas mājas, un es no šejienes neiešu. Un nekāds melnais, sarkanais vai pelēkbrūnais un pelēkais pelējums mani no šejienes neizvedīs.
Sajūtot kaut ko līdzīgu aicinājumam, es devos uz priekšu, uzticoties nesaprotamai sajūtai. Tas bija kaut kas pilnīgi jauns, bet es ne mirkli nešaubījos, ka daru visu pareizi.
— Marina, kur tu dosies? ES jautāju…
– Ššš! — es, neapstājoties, pacēlu roku un turpināju iet uz to pusi, kur mani veda pils.
Viņa uzkāpa pa kāpnēm, pagāja garām vairākām ejām, Eirena sekoja, neko vairāk nejautājot. Apmēram divdesmit minūtes klejojām pa pamestiem gaiteņiem, kas bija nokaisīti ar atkritumiem un putekļiem, pirms apstājāmies pie masīvām durvīm.
— Kas tur ir? — jautāju dralordam.
"Chambers…" viņš noskaidroja rīkli pirms turpināja. "Kādas mana tēva… kaislības kambari," viņš gandrīz izspļāva. — Atvainojiet. Man nepatīk runāt par viņu.
— Saproti. Bet atveriet šīs durvis, lūdzu. Pelējuma avots ir tur.
Realitāte pēkšņi izplūda, un es
