vārdi ir sarežģīti un gari. Vienmēr divas daļas, ne mazāk. Bet soki ir vienkāršāki. Mums tas nav vajadzīgs.
"Jā, ja vien runā," sarunā iejaucās ogrēnietis.
— Oho! tieši tā! Sūna, iedod man lāpstu! Bukh, palīdzi man pārvietot šo akmeni. Vai jūs uzdrošināties? Citādi es viņu nosauktu par Bukkalteru, tāpēc, kad es runāju, Pūķis un Ēna būtu sēdējuši aiz meža.
— Tieši tā! Un darbs nekad nebūtu pabeigts. Ērls purvā par tādu lietu būtu licis noslīkt,” Lielais vīrs smīnēja, kļūstot neparasti sarunvalodas.
Abi sēdēja puspagriezušies, lai redzētu mani labāk, un man šķita, ka viņi labprāt sarunājas. Nu, tas darbojas tikai man.
— Un šis Ērls, vai viņš ir tavs priekšnieks?
Vīrieši saskatījās.
— Nu jā, bet kā gan varētu būt savādāk?
"Es neesmu vietējais," es viņam atgādināju, tik tikko sakošļājot pēdējo sausās plātsmaizes gabalu. "Es nepazīstu nevienu šajās vietās."
"Mēs atrodamies Erling Zinborro, Nrea." Tātad šeit vada grāfs Zinborro,” skaidroja Ogre.
Erlings Zinborro. Ērlings. Es neatceros, kur to rajonu tā sauc. Es nevarēju saprast, kurā valstī esmu. Serbija? Moldova? Es saprotu valodu, lai gan tas viss ir dīvaini…
— A… Un kādā Reach atrodas Erlings Zinborro? — aizturējusi elpu jautāju.
— Torisvenā? Vai tiešām tu nezini? — ogrēnietis brīnījās.
— No kurienes tu būsi? — Smirdīgais samiedza acis.
— Es? No Maskavas — es nenorādīju, ka dzīvoju Maskavas reģionā, tas ārzemniekiem neko daudz neteiks.
— Kur ir šis Erlings, Bukh? "Tu zini vairāk nekā es," Smirdīgais pagriezās pret savu biedru.
— Noteikti ne no Solijara. Tur ir melnas sievietes. Un ne no Berštonas, tur… Nirfs tur tagad vada, tas izsaka visu. Vai Drakendorts, vai Kirfarongs, vai ne? — viņš pagriezās pret mani.
Nepazīstamie vārdi lika man acis izlīst no galvas.
— Un šis Zinborro grāfs, vai viņš ir nieris vai arkls? — Sarunu uzmanīgi aizvedu līdz jēdzieniem, kas mani interesēja.
Vīrieši atkal saskatījās.
— Kā tad grāfs var būt arkls, nyera? Tas nekad agrāk nav noticis! — smirdīgais vīrietis pretīgi iesmējās.
Tik ļoti, ka viņš pat sāka raudāt. Ogre arī pasmaidīja. Trakā māja!
— Es jums saku, nevis vietējais! — Es sadusmojos.
— Njēra, visos Reačos, ko viņi sauc par grāfiem žūriem, vai tiešām tavā ir savādāk?
— Vai varbūt es nemaz neesmu ārpus robežām?
— Nu kur vēl? — Smirdīgais ar elkoni iedunkāja ogrēnim sānos, turpinot izklaidēties.
— Tiešām, no Nirfgarda? — viņš pārstāja smaidīt, un man tas nemaz nepatika.
5. nodaļa. Maģija nav zizlis
Mani ceļabiedri uz mani vērīgi un piesardzīgi skatījās, un tomēr es nolēmu riskēt:
— Ko darīt, ja tas tiešām tā ir?
Smirdīgais nolēca un gandrīz nokrita no kastes. Ogrēnieši viņu izglāba, satverot aiz apkakles. Tajā pašā laikā viņš kaut kā nobijies paskatījās uz mani, lai gan kāpēc tik lielam puisim būtu jābaidās?
Pamatojoties uz tik vardarbīgu reakciju, es secināju, ka es nedrīkstu būt niķīgs. Viņi viņiem nepatīk un baidās no viņiem atšķirībā no Nyers. Es jau nojautu, ka šī uzruna šajās daļās bija cieņpilna un pieņemta.
— Jā, es jokoju! Tev vajadzēja redzēt savas sejas! — es smējos skaļi un skaļi.
Vīrieši kaut kā uzreiz atslāba.
— Nu, tu, Nyera, esi nerātna meitene! — ogrēnietis pamāja ar galvu.
— Es gandrīz nomiru no bailēm! — Smirdīgais izdvesa. "Es domāju, ka nāve mums ir atnākusi."
Un es domāju, ka viņi ir tik lētticīgi. Ko darīt, ja es tiešām būtu šis nirfeat? Un kāpēc viņi no viņiem tik ļoti baidās?
— Vai tu jau esi redzējis nirfeats? — ar patiesu interesi jautāju, cerot, ka pļāpīgais Smirdīgais tūdaļ to visu izklās.
— Noteikti! Bet Dragon Progenitor bija žēlsirdīgs. "Viņi mūs neaiztika," viņš kaut kā ne pārāk informatīvi atbildēja.
— Kāpēc viņi ir tik biedējoši? — uzdevu galveno jautājumu.
— Nu kā ar to, nyera? Viņi ir burvji, viņi pazīst Haosu, "paskaidroja ogrēnietis, pilnībā izpūšot manu prātu.
"Un viņiem ir visdažādākie radījumi." Viņiem patīk nogalināt un spīdzināt cilvēkus, tā ir aizraušanās! Kāds kā tu, šķietami skaista sieviete, varētu mums to noorganizēt šeit…
"Un lūžņus viņi nebūtu atraduši," pavisam nopietni piebilda ogrēnietis.
Vai šie lūžņi ir no viņa? Kas ir šīs nirfas?! Burvji? Haoss? Kas tā par zinātnisko fantastiku, tava māmiņ?! Neviļus es paskatījos uz zobenu, kura rokturis joprojām bija satverts manā labajā rokā.
Varbūt šie divi ir kaut kādi lomu spēlētāji? Vienkārši viņi šeit spēlē spēli, tāpēc viņi iejutās lomā. Un viņi mani pieņēma kā savējo? Esmu dzirdējis par tik spītīgiem cilvēkiem. Vasiļina stāstīja…
Bija daudz vieglāk noticēt šādam skaidrojumam nekā zvaigznēm, ko redzēju aptumšotajās debesīs. Šādu debesu uz Zemes noteikti nebija, ja vien es, protams, neatrados otrā puslodē. Taču uzreiz divi pavadoņi deva mājienu, ka noteikti neesmu otrā puslodē, bet, visticamāk, tomēr kādu vielu ietekmē. Ak, Valečka-Valjuša, kāpēc tu man iedevi tik izvēlīgu dzērienu?
Nolēmis pagaidām neņemt visu uz ticību, es jautāju:
— Kur mēs vispār ejam?
— Mēs zinām, kur! Uz grāfa Zinborro pili! — Smirdīgais viegli atbildēja.
"Mm," es skepsi dungoju.
Bloķēt! Protams. Bet varbūt vismaz tur atradīsies adekvāti cilvēki. Ne visi spēlē lomu tik labi kā šie.
Man šausmīgi trūka informācijas, bet diez vai es saņemšu jēgpilnus paskaidrojumus no saviem šaurajiem ceļa biedriem. Uzmanīgāk aplūkoju Ogri, cerot, ka viņa platie pleci un dīvainā seja ir tikai prasmīga pārvērtība. Slaveni cosplayeri* pat to nedara. Labi, varbūt viņš lēnām atlaidīs mani, un mēness kļūs par vienu, un šis puisis saruks.
Atlaidusi situāciju, es nedaudz atslābu un sāku skatīties apkārt. Bet tiklīdz es pagriezos un paskatījos uz meža ceļu, man bija viss. Aiz muguras mežs bija pilns ar kaut kādām gaismām. Viņi kustējās, kustējās aiz kokiem, pamazām panākot ratus. Daži jau peldēja paralēli, braukšanas virzienā.
— Puiši, kas tas ir? — piesardzīgi jautāju.
— Ak, cik slikti! — Smirdīgais satraucās.
— Sūna, visa tava pļāpāšana!
