tāpēc, ka tu izskaties ļoti līdzīga Lindarai. Jaunais īpašnieks viņu ienīda. Ak! — meitene aizsedza muti ar rokām un bailīgi skatījās uz mani.
"Lisa, es arī baidos no viņas, bet kopā mēs kaut ko izdomāsim." Pastāstiet, lūdzu, kas notika ar manu… radinieku. Tas ir tas, ko es atnācu. Bet kā es varu kaut ko uzzināt, ja jūs nepalīdzat? Es nedomāju, ka Zinborro niers man pateiks patiesību.
— Viņi neteiks, nyera! Viņi tev neko neteiks! — kalpone man sirsnīgi piekrita, instinktīvi uzmetot sāniski skatienu durvīm. — Jā, bet šis stāsts ir garš.
— Liza, ko vēl vārna tev pavēlēja… Ak! — es arī aizsedzu muti un piespiedu tai plaukstas.
Ar nolūku izrunājos nepareizi, pamanot, ka meiteni pārsteidza draudzīgā attieksme. Viņa pati labprāt ar kādu papļāpā. Nu, ja viņas īpašnieks uzzina, kā es viņu saucu, man ir vienalga.
Mana kļūda lika meitenei smieties. Viņa tik ļoti centās noturēties, ka pat asaras tecēja. Un mani smiekli viņu tikai provocēja. Bet es atkal atcerējos, ka jau sen gribēju kaut ko mazu, un šķiet, ka mana pacietība ir sasniegusi savu robežu.
— Liza, vai tualete ir tālu? Man bija neērti pajautāt Njēram…” es nožēlojami nožēloju grimases.
Man droši vien nāksies atlikt saruna un izlīst cauri visai pilij uz pagalmu. Pa ceļam nejutu nekādas raksturīgas smakas, kas nozīmē, ka šeit nav pieņemts sūdīties pa stūriem. Loģiski, ka tualete ir kaut kur pagalmā.
— Kāpēc tas ir tik tālu? Aiz tām durvīm ir guļamistaba un visas ērtības, nyera. Un pat fonts. "Es tevi parādīšu," Liza pielēca un aizveda mani uz guļamistabu, tikpat baltu un mājīgu kā viss pārējais.
Kad iegājām, gaisma zem griestiem iedegās pati no sevis. Liza noteikti nenospieda nevienu slēdzi. Automatizācija? Hm…
– Šeit ir tik gaišs un tīrs! — Es biju sajūsmā.
— Tās ir Erlesas Lunāras palātas. Viņai ļoti pietrūka dzimtenes un tās iekārtoja pēc saviem ieskatiem. Kirfarongā vienmēr ir sniegs, pusi gada ir gaišs, pusi gada ir nakts. Ak! Kāpēc es jums to saku? — Liza atkal aizsedza muti ar roku un ķiķināja.
Un viņa piekrītoši pamāja ar galvu, garīgi pateicoties par to, ka palīdzēja man uzzināt mazliet vairāk par manu iedomāto dzimteni. Gadījumā, ja jums tas ir nepieciešams.
"Šeit ir ģērbtuve, un šeit ir tualete un fonts," kalpone atvēra man otrās durvis.
— Fonts? — ielūkojos iekšā, atrodot citu plašu istabu.
Tuvāk durvīm, atdalīta no pārējās telpas, atradās nekanoniska, bet diezgan atpazīstama akmens tualete. Pārējo vietu aizņēma greznākā vannas istaba, kādu jebkad biju redzējis. Šī nav kaut kāda muca, tas ir īsts marmora baseins, kurā ūdens noteikti bija karsts, un tvaiki aizsvīdināja lielā panorāmas loga stiklu, kas aizsegs ar baltiem aizkariem.
Bet man nebija laika apbrīnot. To visu uztverot ar skatienu, es ātri aizvēru durvis un aizslēdzu tās, lecot uz tualeti. Jā! To sapratīs tikai meitenes. Var būt…
Kad es pabeidzu, es kritu panikā. Kā šī lieta darbojas? Nekur neredzēju iztukšošanas pogu. Bet dīvainā kārtā ierīce izrādījās absolūti tīra, lai gan es nedzirdēju nekādu ūdens šņākšanu. Maģija?
Panisks klauvējiens pie durvīm mani izvilka no domām.
— Nyera-nyera! Drīzumā atvērts! Lūdzu! Esmu nobijies!
Nebūdams laika domāt, es to atslēdzu, ielaižot istabeni.
— Liza, kas notiek?
"Tas ir biedējoši vienīgajai, viņa nemaz nedrebēja."
— Kāpēc tas ir biedējoši? Runājiet! — uzspiedu, izmantojot to, ka meitenei bija bail.
Šī nav pirmā reize, kad pamanīju, ka kaut kas nav kārtībā ar šiem ļoti baltajiem kambariem.
— Lunara! Viņas gars joprojām vajā šīs sienas. Man ir šausmīgi bail no spokiem.
Tas ir skaidrs. Es gaidīju kaut ko līdzīgu, kad uzzināju, ka esmu pārvietots uz grāfa mirušās sievas kambari. Jautājums: Ja šeit ir maģija, tad ir arī spoki? Vai arī tas nav saistīts, un visas Lizas bailes ir tikai viņas iztēlē.
— Kur tev radās ideja? Vai pats esi redzējis viņas spoku? Vai viņš ar tevi runāja?
— Nē, bet…
— Lūk, redzi! Esmu pārliecināts, ka vārna jūs apzināti iebiedēja, lai jūs šeit pareizi sakoptu un neko nezagtu. Arī mana māte to dara bieži, — es ar pārliecinātu skatienu pamāju to un devos uz fontu.
Gribi! Gribi! Gribi! Varbūt es vairs neredzēšu šādu vannas istabu, man ir jāizmanto brīdis. Es uzmanīgi ar dunci attaisīju apvalku un noliku to uz galda pie spoguļa, un tad sāku novilkt drēbes. Pārsteidzoši, magnetizēts, tas neatšķīrās no īstā.
— ES palīdzēšu! — Liza piesteidzās pie manis.
— Paldies, es pati! — Es viņai aizliedzu, bet, mīkstinot atbildes skarbumu, jautāju: "Tu labāk pastāsti viņai par Lindaru un Lunāru." Kas ar viņiem notika?
— Mēs ar Lindaru bijām draugi. Erlessa neliedza meitai spēlēties ar arkliem. Bet, kad Linnijai bija trīspadsmit, bet man — vienpadsmit, grāfs sāka skatīties uz kalponi. Viņa bija pilnīgs pretstats Erlesai. Skarbā, drosmīgā mēle, bet padevīga, kad tas bija izdevīgi, viņa ātri sāka rīkoties. Un tas nebija tik grūti. Erlessa Lunara savu vīru nemīlēja. Viņš viņai bija nepatīkams.
Ak, kā es saprotu nabaga Erlesu Lunāru…
"Nav pārsteidzoši," es pamāju ar pirkstu, pārbaudot ūdeni.
Mēreni karsts, tas bija brīnišķīgi, un es bez bailēm ieniru fontā, ērti sēdēdama īpašā padziļinājumā. Dievs! Vienkārši nav pietiekami daudz burbuļu…
“Kopš tā laika Erlessa Lunara ir saslimis. Es sāku nedaudz iziet no istabas, un zem acīm parādījās loki. Lindara uzskatīja, ka Herese viņu saindē. Soliyars ir slaveni ar savu spēju formulēt indes, un šeit, Torisvenā, pat ja tā nav varde, tā ir indīga. Čūskas, ķirzakas, visādi augi… Ir kur klīst.
Es tikko uzskaitīju visu, kas man patīk! Jutu, ka mati ceļas stāvus no jaunās informācijas.
— Kaut kas jau ir biedējošs…
— Nebaidies. Erleša Kheresa tev nenodarīs pāri,” Liza ne pārāk pārliecināti atbildēja, sākdama ziepēt manus matus. Es nepretojos. Iztēlojos, ka atrodos spa, skaistumkopšanas meistaru prasmīgās rokās. Liza turpināja: "Kopumā viņa iedzina Erlesu Lunāru kapā." Beigās viņa bija pilnīgi bez prāta. Es vairs īsti nevarēju domāt, biju apstulbusi. Viņa neatpazina savu vīru un meitu, un kādu agru
