pazuda ģērbtuvē, un es uzmanīgi atvilku spārnu un aptaustīju tievo kaulu. Šķiet, ka tas ir neskarts. Es pārbaudīju otru spārnu. Tad viņa pacēla viņu un, nolikusi nelaimīgo cāli uz gultas malas, sāka viņu rūpīgi pētīt.
— Uzmanies, nyera! Pēkšņi viņš ir lipīgs! — Liza saviebās, atgriežoties no ģērbtuves ar maigi zaļu kleitu rokās.
— Tu pats esi lipīgs! — atskanēja tieva balss.
Mēs ar Lizu saskatījāmies viena uz otru.
— Nyera? — Kalpone pārsteigta pacēla uzacis.
— Tas neesmu es!
Kopā skatījāmies uz cāli, kurš atskatījās ar lielām apaļām acīm, kurām varavīksnene bija neparasti purpursarkanā krāsā. Tik satriecošas acis vēl nebiju redzējis.
"Oho…" viņš jautājoši ievilka.
— Liza, vai tavi dzīvnieki runā? — jautāju kalponei.
— Nyera, kādi jautājumi tev ir? Tu joko, vai ne? — viņa pasmaidīja.
Skaidrāks nekļūst…
— Joks! — es nomurmināju.
— Ai! — tas izklausījās ņirgājoties
„Jā, viss ir tāpat kā tev Kirfarongā, nyera,” Liza satraumējās, slēpjoties ģērbtuvē.
Jā. Es arī gribētu zināt, kā īsti ir tajā Kirfarongā.
– Šķiet, ar viņu viss ir kārtībā. Atdosim to saimniekam,” nepaguvu pabeigt, kad cālīte ātri metās un paslēpās starp spilveniem.
Liza iesmējās, aizsedzdama muti ar roku. Un mani ļoti interesēja.
— Liza, man šķiet, ka viņš nevēlas doties uz Grapu…
"Ja es būtu viņa vietā, es arī to negribētu." Grapa viņu izģērbs kailu…
Es apmulsusi skatījos uz dzirkstošajām acīm aiz spilveniem, tad uz Lizu, atkal uz acīm…
— Kas?!
"Tieši tāpēc Grappa to pasūtīja." Tagad modē ir rotājumi no ekofāra spalvām.
Tas mani satricināja, jo es iedomājos, ka kāds noplūk cāli dzīvu. Kam tev jābūt? Vai jūsu roka tiešām pacelsies?
— Dāž viņu, nevis spalvas! — ES izlēmu. Nekādā gadījumā es to čali neatdošu Kheresas meitai! — Liza, lūdzu, savāc visas spalvas. Mēģiniet atrast visu. Pārbaudiet skapi un sakratiet gultu. Kāpēc jums ir jāskaidro?
— Nē, ieguva. ES sapratu.
Meitene nebija tik vienkārša, kā varētu šķist, es to pamanīju uzreiz. Kautrīgās muļķes loma viņai, iespējams, atviegloja dzīvi un darbu šajā mājā. Kad atgriezos no vannasistabas, viņa man pasniedza kastīti, kuru bija aizņēmusies no tualetes galdiņa.
— Es visu savācu.
— Lieliski. Vai tie ir vērtīgi?
– Ļoti! Grūti iedomāties, cik maksā visa ekogaisma.
— Jūs varat tos ņemt sev — Dāvanas kalpiem nekad nav liekas. Ar to nevar nopirkt lojalitāti, taču ir iespējama pieķeršanās, kas balstīta vismaz uz cerību iegūt vairāk. — Lai gan, beidz! — vilšanās, kas pazibēja meitenes acīs, mani neizbēga. — Vai jums ir kur tās paslēpt? Baidos, ka, ja uzzinās, mani apsūdzēs zādzībā.
Liza pat aizmiga un mēģināja iegrūst kastīti manās rokās.
— Vispār tu vari viņu atstāt šeit. Un paņemiet spalvas, kad tās ir vajadzīgas. Jūs grasāties tos pārdot, vai ne?
Kalpone bailīgi pamāja ar galvu.
— Tad ir tā: ja tu noteikti vari tās īstenot nemanot, ņem. Ja nē, varat to atstāt šeit glabāšanai. Tie ir jūsu.
— Paldies, nyera! Tas man ļoti palīdzēs. Man ir pienākums…
— Parāds?
— Jā. Es jums pastāstīšu vēlāk, mums jāsteidzas. Erlesai Heresei nepatīk, ja cilvēki kavējas brokastīs.
Iekārtojusi cāli vannasistabā, kur man izdevās viņu ievilināt, ielēju viņam ūdeni vāzē, kuras dzīvojamajā istabā bija daudz, un liku viņam klusēt. Neatkarīgi no tā, vai viņš saprata vai nē, viņš skatījās sāpīgi saprātīgām acīm.
Radījums kopumā ļoti atšķīrās no visa, ko es jebkad biju satikusi. Ecofar bija… savādāks, vai kā? Uz citiem. Tos varēja redzēt tikai karikatūrās vai filmās. Tas radīja iespaidu, ka viņš ir kaut kāda rotaļlieta. Un tomēr viņš bija dzīvs, silts. Viņa sirds pukstēja, viņš elpoja, knābis atvērās un aizvērās, un viņš tā skatījās uz mani…
"Es noteikti atgriezīšos un mēs izdomāsim, ar ko jūs pabarot."
— Ai! — čalītis tikai svilpa, bet vairs neizteica artikulētas skaņas.
Varbūt mēs bijām nobijušies un domājām, ka viņš toreiz kaut ko teica?
"Labi, iesim," es atstāju vannas istabu Lisai, kura mani gaidīja.
Saņēmusi sevi ar viņas palīdzību, viņa nejauši jautāja:
— Ko ēd eko gaismas?
Noteikti cālis ir izsalcis, tas sāks čīkstēt un atdos savu pajumti.
"Es nezinu…" kalpone paraustīja plecus. — Varbūt prosa?
Tas ir skaidrs. Vajag kaut kā noskaidrot, bet lai neviens nesaprastu, kur viņš slēpjas. Es pieņēmu piezīmi, lai pie galda runātu par vietējo modi. Šī tēma parasti ir auglīga. Pat visniknākās kuces, apsēdušās uz iecienītākās slidas, uz īsu brīdi kļuva nosacīti adekvātas, sajūsmināti runājot par dizaineru lupatām. Protams, tā pati Grappa pati publicēs visu par eko lukturiem. Un ja nē, es kaut kā pievērsīšu sarunu šai tēmai.
"Nyera, balkons atkal ir plaši atvērts…" Liza spocīgi skatījās uz neveiksmīgo balkonu.
— Vai tas bija aizslēgts, kad ienācāt?
— Nē, bet…
— Labrīt, Lunara! Kāds ir laiks? — pamāju ar roku uz balkona pusi.
Liza čīkstēdama izskrēja gaitenī.
— Njēra, kāds tu jokdaris! — turot sirdi, viņa iesmējās, atspiedusi muguru pret sienu.
— Man ir apnicis kratīties, godīgi sakot. Es to vairs neaizslēgšu, lai neraustos,” nopūtos, aizverot durvis.
Es negribēju iet brokastīs, bet es tiešām negribēju ēst. Sākumā es tam nepievērsu uzmanību visa stāsta dēļ ar eko-priekšējo lukturi. Bet, mazgājot seju, es pamanīju neveselīgu bālumu sejā un plankumus manu acu priekšā. Jā, un tas mani nedaudz veda, ja strauji pagriezos…
Pret manu gribu man galvā iezagās nepatīkamas aizdomas: vai esmu saindējies? Skatieties, Lunāru aizveda uz kapa, un viņa bija grāfa sieva. Kas es viņiem esmu? Saindē un dodies purvā. Mani tik un tā neviens nemeklēs. Viena cerība ir burvju zobens.
Noglāstīju kleitas krokās paslēpto dunča rokturi. Vakardienas tērps pazuda, bet maskēšanās nekad nenokrita no zobena pa nakti.
Liza ieveda mani plašajā ēdamistabā, kur pie liela klāta galda jau sēdēja grāfa Zinboro ģimene. Tiklīdz es iegāju, visu skatieni pagriezās manā virzienā.
— Labrīt! — jautri un laipni sasveicinājos.
Ērls un Erlessa mani sveicināja
