attaisnoja pūķis.
— Vai tu saproti, ko esi izdarījis?
Pagriežoties, es redzēju tikai tukšu koridoru.
Kad es pirmo reizi uzzināju par šīs kalpones grūtniecību, es gribēju viņu aizvest uz Sven-Hall, bet Lina to neļāva. Viņa paskaidroja, ka Rosai šeit ir radinieki, un atgādināja mana īpašuma stāvokli. Pils ar melno pelējumu nav labākā vieta mazulim. Un kurš tur būs tas nelaimīgais? Kuru vietu viņš ieņems ar mani? Es viņu noteikti neņemšu par savu sievu, mani viņa neinteresē, bet šeit ir kāds, kas par viņu parūpējas. Tā viņi nolēma.
Atklāti sakot, atstājot sava nedzimušā bērna mammu labās rokās, es kaut kā aizmirsu par viņu domāt citu rūpju dēļ. Bet šī nejaušā tikšanās piepildīja manu dvēseli ar satraukumu. Nejauša tikšanās nedaudz aizēnoja manu prieku par Ēnas atklāšanu. Un ir pāragri runāt par “atradumu” kā tādu. Zinu tikai to, ka viņa eksistē un kaut kādā neiedomājamā veidā reiz man parādījās sapnī. Dīvainā sapnī, tik līdzīgā realitātei… Tā tas ir.
Bet ar to katastrofāli nepietiek, lai ātri pabeigtu meklēšanu.
Es iegāju man sagatavotajos kambaros, beidzot nokāpjot no debesīm uz zemi. Pūķis kļuva kluss, un noskaņojums neviļus mainījās uz drūmu un domīgu. Vai Marina sapratīs? Vai viņa sapratīs, kad uzzinās, ka man ir bērns ar citu sievieti?
"Varbūt man vienkārši nevajadzētu viņai to stāstīt? Mēs jūs ieslēgsim pilī un…"
"Es esmu tik smieklīga, ka man jau sāp vēders," es pasmīnēju. — Ja viņa patiešām ir Vasiļinas māsa, cik daudz, jūsuprāt, tas uzlabos mūsu attiecības?
"Ēnai jāpakļaujas pūķim!" "Smaragds bija kategorisks un ne mirkli nešaubījās, ka viņam ir taisnība.
Es smagi nopūtos.
"Ja es tevī klausīšos, es palikšu bez ēnas."
"Kāpēc tā?"
— Tāpēc, ka man ir stulbākais pūķis no visiem. Stulbi un spītīgi. Un zini ko, Smaragd? Vienkārši mēģiniet vēlreiz iejaukties līdzīgā veidā, kā tas bija Rosas gadījumā? Vienkārši pamēģini un es zvēru… Es atbrīvošos no tevis uz visiem laikiem. Vai tu saproti?
— Tu neuzdrīkstētos! — pūķa griba kārtējo reizi pārņēma mani, pārņēma manu prātu.
Viņš droši vien varēja mani nogalināt. Bet mana burvība ir pastiprinājusies, kopš kļuvu par pūķu kungu, un pūķa gars man jau ir pakļāvies. Nav iespējas to atvilkt atpakaļ. Tāpēc es ātri apguvu dumpīgo ķirzaku. Bet man nebija vajadzīgs cits karš ar viņu. Ne tagad, kad mums vajag viens otru. Mums būs jāvienojas.
"Varbūt jums ir taisnība. Es nedrīkstu iet pārāk tālu…” — manas domas bija atvērta grāmata, tāpēc nebija jēgas visu atkārtot pūķim.
— Prieks, ka tu to saproti. Varbūt mēs neesam bezcerīgi kā draklords.
Es novilku kamzoli un sāku atpogāt krekla pogas.
"Eirēna!" — Smaragds mani sauca pavisam citā tonī.
Pūķis gribēja brīdināt, bet es to jau jutu pati. Bet manu stāvokli nosaukt par miegu nebija iespējams. Negulēju, tikai gatavojos gulēt!
"Tas nevar būt…" es teicu, pirms pagriezos.
— Tas nevar būt… Es atkal sapņoju par tevi. Vai tas ir iespējams? Nē, es par to sapņoju, bet…” viņa nobļāvās, skatoties uz mani ar visām acīm.
"Viņa sapņoja! Vai tu dzirdēji, Eiren? ES SAPŅOJU! Viņa jau ir mūsu!" — pūķis dārdēja manā galvā, veldams pār mani ar savas pieķeršanās viļņiem pret Ēnu.
"Tas nav sapnis, Ēna," viņš ātri parādījās viņai blakus un satvēra viņu rokās. Es jutos kā dzīva un īsta meitene. Viņa tiešām bija šeit — manās rokās. Viņa atradās netālu kaut kādā nezināmā veidā. "Klusi, klusu," es mierināju nevis viņu, bet sevi, lai nepakļautos pūķa emocijām.
Un viņi pieprasīja…
Ir zināms, ko viņi pieprasīja! Šeit ir Ēna, šeit ir gulta. Bet vispirms ir rituāls. Bet zobena nav! Ko darīt? Derēs arī pūķa nags…
Vēl nedaudz, un Smaragds pārvērš manu roku par spīļotu ķepu.
“Stop! Tu viņu nobiedēsi līdz nāvei, un mēs viņu nekad vairs neredzēsim pat savos sapņos! — Es viņu apturēju.
"Tu tā domā?" — pūķis šaubījās.
"Protams! Viņa nav no mūsu pasaules un nav pieradusi pie tādām lietām. Vispirms tev viņa jāatrod pa īstam, viss jāpaskaidro un tikai tad viss pārējais, Smaragd!
Es noteikti zināju, ka Marina ir parādījusies tikai uz īsu brīdi, tāpat kā toreiz, un nebija zināms, kurā brīdī viņa atkal pazudīs. Viņš satvēra viņas seju rokās, tik tikko atturēdamies nospiest skūpstu uz viņas lūpām. Sauc:
— Marina? Vai tas nav tavs vārds?
Viņas reakcija bija negaidīta. Viņa mani atgrūda un paspēra soli atpakaļ.
— Kā tu zini manu vārdu? — bailes parādījās milzīgajās acīs, kuru tonis starp māsām joprojām bija atšķirīgs.
Ieelpot un izelpot. Cenšas nomierināties.
— Viņa man teica…
"Lai gan tas ir sapnis," Marina mani pārtrauca, izdomādama savu skaidrojumu. Viņa manāmi atslāba, bet uzreiz atkal kļuva piesardzīga: "Vai tas nav sapnis?" Tu teici, ka tas nav sapnis, bet tad…
Vēl viens solis atpakaļ, un viņas sejā ieplūst krāsa, piepildot viņas skaisto seju ar apburošu sārtumu. Liekot manām asinīm vārīties un manām domām noslīkt vēlmē viņu nekavējoties padarīt par savu…
Bet es biju sakņojies uz vietas.
— Nav sapnis. Bet es precīzi nezinu, kā tas notiek. Var būt…
— Man šķiet, ka zinu! — viņa atkal mani pārtrauca. "Es gribēju tevi atkal redzēt un sapņoju par tevi." Vai arī tu nesapņoji? Es nezinu, kā tas darbojas. Šeit ir maģija.
Viņa ātri paskatījās apkārt, sānis skatoties uz burvju lampām, un atkal kļuva neērti, un es pasmaidīju par tādu spontanitāti.
— Pa labi. Šī ir Dragonreaches pasaule, un šeit ir maģija. Es dzirdēju, ka viņa tavā pasaulē neeksistē.
Meitenes seja mainījās.
— Vai tu zini, ka esmu no citas pasaules? — viņa ārkārtīgi pārsteigta teica.
— Jā. Jūsu planētu sauc Zeme. Man teica tava māsa Vasiļina.
Izdalījusi neskaidru skaņu uz nožņaugtas čīkstēšanas robežas, meitene metās man pretī.
— Vasiļina?! Vai tu teici Vasiļinu? — no viņas acīm tecēja asaras. — Vai Vaska ir dzīvs? Vai tu nemelo? Vai jūs zināt, kur ir mana
