ir jāizkļūst no Nirfeats un Zinborro skavām.
Tiklīdz es beidzot aizmigu, es viņu ieraudzīju…
Izšķiroša bija tā seja, kuru Vasiļina pēdējo reizi sauca par Nazi. Un es gribēju paskatīties uz viņu. Un man arī gribējās apskaut, pieglausties un atpūsties. Ticēt ilūzijai, ka viņam blakus esmu drošībā…
"Tas esi tu…" Es pastiepu roku, lai pieskartos viņa vaigam, bet nez kāpēc nevarēju.
Es vienkārši nevarēju to sasniegt.
"Marina, es tevi noteikti atradīšu, lai kur jūs atrastos," viņš teica.
— Esmu pie Zinborro. Erlings Zinborro Torisvenas pierobežā. Pilī! Bet es plānoju bēgt. "Es došos uz Drakendortu," es steidzos izpļāpāt, sperot soli tuvāk.
Un tomēr attālums mūs šķīra. Kā tā? Galu galā tas ir tikai solis. Un svešinieks neatkāpās. Tas stāv un nekustas.
— Kāds ir tavs vārds? Nazis? Vai tas ir tavs vārds? — Es paspēru vēl dažus soļus.
Bet vīrietis, šķiet, mani nedzird. Viņš kā traks atkārtoja:
— Es to atradīšu. Es noteikti atradīšu!
— Vai tu pazīsti Vasiļinu? Viņa ir mana māsa!
— Es to atradīšu. ES tevi atradīšu!
Mēģināju pietuvoties, bet atšķirībā no iepriekšējiem sapņiem nekas neizdevās: ne tuvoties, ne pieskarties, ne runāt. Jā, un situācija apkārt netika novērota. Tikai kāds gaismas plankums, šķiet, ka visa pārējā nav. Un pats satraucošākais bija tas, ka nebija nojauta par notiekošo realitāti…
— Viss nepareizi! Tas neesmu es! Es šodien nepieskāros zobenam! — nez kāpēc sāka aizbildināties. — Vai tu mani dzirdi? — Es turpināju paātrināt savu tempu, līdz sāku skriet.
Bija grūti pārvietoties. Man bija jāpārvar pretestība, taču neatkarīgi no tā, cik ātri es kustējos, es nebiju ne par metru tuvāk mērķim.
"Es atradīšu… es atradīšu…" vīrietis kaut kur paskatījās man cauri.
Likās, ka es viņam neeksistētu!
Sapratusi, ka viss ir velti, es apstājos, smagi elpodama, un vīrietis, kuru pazinu tikai no sapņiem, bet kurš šķita tik svarīgs, turpināja attālināties, kaut arī stāvēja uz vietas. Tas aizgāja kā stulbs specefekts un pazuda ar kādu asu, čīkstošu skaņu.
Es pamodos ar rāvienu un piecēlos sēdus gultā. Es domāju, ka es kaut ko dzirdēju?
Guļamistabas logā iekļuva tumša ēna — speciāli atstājām vērtni vaļā, tikai aizsedzām, lai nelīst lietus.
"Nebaidieties, tas esmu es," viņi teica ekofaram raksturīgajā balsī.
Ēna satricināja sevi un ieguva krāšņākas aprises. Ar pirkstu šķielēšanu es aizdedzināju vienu no bumbiņām un pārliecinājos, ka nemaldos. Uz palodzes sēdēja sapuvis cālītis.
— Puhlik!
— Es tā esmu. Kamēr lija lietus, es apsēdos kokā. Lidot lietū joprojām ir prieks, viņš kurnēja.
"Es biju noraizējies," viņa pārmetoši atzīmēja.
"Bet es esmu pilns," cālis veikli deva mājienu, ka ir paglābis mani no cita veida raizēm.
Un tas ir pareizi.
— A? Kas? Kas tur ir? — miegainā Liza pacēla.
"Tas ir labi, Pukhlik ir atgriezies," es viņu nomierināju un piecēlos.
Piegāju pie loga un paskatījos ārā. Lietus bija gandrīz mitējies, tikai pilēja no jumta, no koku zariem un citām vietām. Bija patīkama mitruma un zaļuma smarža, un es nodrebēju no vēsuma. Un zem čaļas uz palodzes jau bija iztecējusi vesela peļķe. Laikam patversme izrādījās tik tāda. Par spīti iebildumiem viņa ietina viņu Lizas atnestajā dvielī un ievietoja vannasistabā no dažādām lupatām sataisītā ligzdā. Par laimi tur bija daudz siltāks nekā ārā.
"Es vairs neredzu jēgu gulēt." "Rītausma ir uzlauzta," es atzīmēju. — Gatavosimies doties ceļā.
Tā mēs arī izdarījām. Mēs ģērbāmies atbilstoši laikapstākļiem un vēlreiz atkārtojām savus plānus. Mums bija jāspēlē vesela izrāde, un nebija svarīgi, vai bija skatītāji vai nebija. Viena lieta mani biedēja — atkal satikt to briesmīgo tumsu.
"Tur nekā nav," ieteica izkaltušais ekofārs, kurš aktīvi piedalījās mūsu sagatavošanā. — Nav Nirfeat maģijas.
— Kā tu to zini? — Liza aizdomīgi samiedza acis.
"Es jūtu viņu burvību," atbildēja cālis.
— Tā ir patiesība? — Es biju pārsteigts.
— Tu esi tik dīvaina. Tu nemitīgi pļāpā. Tu domā kā cilvēks. Ko vēl mēs par tevi nezinām? — Liza uzdeva loģisku jautājumu.
— Es tiešām esmu dīvains. Nirfeates mani tādu padarīja, kad vēl biju olā. Es nezinu, kāpēc es esmu tāds. Es tikai droši zinu, ka citi eko lukturi to nevar izdarīt, lai gan es tos nekad neesmu redzējis.
— Kāpēc tā? — Liza turpināja pratināšanu.
— Tāpēc, ka es neesmu tikai es. Es nezinu, kā vislabāk to pateikt. Bet sākumā es neko nevarēju darīt. Bet katru dienu ir tā, it kā es iemācos kaut ko jaunu. Vai… es atceros.
Cālis tiešām teica pārsteidzošas lietas. Man jau sen ir aizdomas, ka viņš nav tikai runājoša papagaiļa versija, bet gan kaut kas daudz vairāk. Bet es zinu tik maz par pasauli, kurā esmu, ka nevaru to novērtēt pēc normalitātes skalas.
— ES sapratu! — Liza salika rokas. — Nirfiem patīk eksperimenti. Viņi bieži rada neparastas radības, izmantojot cilvēkus. Esmu par šo tikai dzirdējis, bet nekad neesmu ar to saskāries. Bieži vien cilvēku sievietes ir spiestas dzemdēt briesmoņus. Bet viņi parasti ir briesmīgi un stulbi. Bet šeit ir kas cits.
Es tikai klausījos un biju apstulbusi no lietām, par kurām Līza runāja. Un man šīs lietas nemaz nepatika. Bet fakts, ka ecofar sajūt Nirfeat maģiju, mums ir tikai par labu. Tas ļoti noderēs bēgot.
"Puffy, vai jūsu vārdi nozīmē, ka varat droši iziet koridorā?"
— Jā. Tur nav ne cilvēku, ne maģijas.
Es garīgi izelpoju un satvēru medaljonu, ko Bad Guy man bija uzdāvinājis. Es to turēju savā dūrē, ap plaukstas locītavu aptinot jaunu ķēdi. Ja es atlaidīšu, tas nekur nepazudīs. Jā, un tinums ir bezmaksas. Ja kaut kas notiek, varat to vienkārši nokratīt īstajā laikā. Pabeigusi sagatavošanās darbus, viņa pasauca gaismu. Likās, ka tas ir viens un tas pats, vai arī es esmu paranoiķis?
"Lisa, iesim," es pagrūdu durvis, skatoties koridorā.
Kā parasti, ārā nebija nevienas dvēseles, bet es nevarēju atturēties no skatīšanās uz sienām, griestiem un visu apkārtējo, baidoties
