patika krāsa — manā galvā es to saucu par "pulverzilo". Šīs ir asociācijas, kuras radīja šis auduma tonis.
Gaiši pelēks bruņurupucis, no pirmā acu uzmetiena vienkāršs, lieliski saderēja ar svārkiem. Audums, blīvs apakšā, pacēlās tieši virs krūtīm, un uz pleciem un piedurknēm bija caurspīdīgi ieliktņi, radot ilūziju par korsetes nēsāšanu. Abi bija no viena slavena zīmola jaunās pavasara kolekcijas, kuru masu tirgū nevar nopirkt. Tāpēc eksperti to novērtēs.
Viņa saglabāja savu frizūru pieklusināti, savi garos matus brīvā bizē, kas ir moderna jaunajā sezonā. Viņa visu papildināja ar dabīgu grimu, nelielu uzsvaru liekot uz acīm. Es pievienoju nedaudz smaržas.
— Tu izskaties labi! — viņa piemiedza sev ar aci un uzlika lielus auskarus.
Mana vīra dāvana vienreiz lieliski iederējās kopējā ansamblī…
Atceroties savu vīru, viņa sarauca pieri. Šodien man ir ļoti svarīga diena. Visam jānotiek bez aizķeršanās.
Novēršot uzmanību, viedtālrunis iepīkstējās, un ekrānā parādījās īss ziņojums no nezināma numura:
"Viņš zina. Esi uzmanīgs!"
Man uzreiz sāka trīcēt rokas, es paķēru telefonu, bet steigā to nometu. Es to paņēmu un, neatslēdzot to pirmo reizi, ieskatījos ziņnesē. Es nebiju iedomājusies vēstījumu un pārlasīju to vēlreiz, auksta no priekšnojautas.
— Marišiks? — atskanēja no gaiteņa un atskanēja steidzīgi soļi. — Vai tu esi gatavs?
Steidzīgi izdzēsu ziņu, iemetot viedtālruni gultā, un pietuvināju seju spogulim. No turienes uz mani ar skatiena dziļumos slēptu izmisumu raudzījās skaista, bet auksta un nesasniedzama jauna sieviete…
Mans vīrs zina! Viņš zina! Katastrofa! Murgs!
— Marina! — Cvetkovs, ar kaut ko neapmierināts, ielauzās guļamistabā. — Ak, tu esi šeit? — viņš apmierināti izdvesa, rūpīgi nopētot mani no aizmugures. — Vai tu esi gatavs?
"Jā, jā, gandrīz…" viņa koncentrēti nomurmināja, izliekoties, ka izņem skropstu, kas bija iekļuvusi acī. — Atliek tikai paņemt rokassomu un apavus. Vai esam nokavējuši?
— Būsim laikā! — Cvetkovs nomurmināja.
Pēdējo gadu laikā nīstais vīrs ir krietni pieaudzis augumā, pieaudzis mazs vēderiņš un ieguvis kāmja vaigus, kas kādreizējo “Šarmanīgo princi” pārvērta par vienkāršu vīrieti un padarīja viņu vēl nīstošāku.
Bet tas pat nebija par izskatu. Tā bija tā būtība.
Kas ir noticis pēdējo astoņu gadu laikā, kopš tā neveiksmīgā vakara, mana māsa Vasiļina, vienīgā man tuva persona, manā vietā devās uz randiņu ar šo ķēmu. Tajā dienā es viņu redzēju pēdējo reizi. Kaimiņi redzēja viņu iekāpjam Cvetkova automašīnā, un neviens cits neredzēja Vasju…
Cik vien varēju, centos panākt taisnību, rakstīju daudzus paziņojumus policijai, dažādām meklēšanas grupām un televīzijai. Ko gan citu es varētu darīt bez sakariem un paziņām?
Kad mani vecāki aizgāja mūžībā, Vasiļina man viņus nomainīja. Tikai par minūti vecāka par mani, viņa izturējās tā, it kā starp mums būtu desmit gadu atšķirība. Viņa rūpējās, sargāja, uzņēmās atbildību un kļuva par atbalstu. Mēs ar māsu bijām īsta ģimene. Bet nelietis Cvetkovs man to atņēma, aizstājot to ar surogātu, ko viņš sauc par laulību. Viņš nogalināja Vasiļinu, un man tas jāpierāda. Es nešaubos, ka to izdarīja viņš.
Es nezinu, kāpēc viņš tik ļoti pieķērās man, bet man nebija nodoma ar viņu precēties. It īpaši pēc tam, kad uzzināju visu, ko mana māsa izraka caur saviem hakeru draugiem. Bet Jevgeņijs Cvetkovs neatpalika. Zobārstniecības klīniku ķēdes Zhemchug īpašnieks, kur man izdevās dabūt medmāsas darbu, man ilgu laiku nedeva piekļuvi. Mana māsa nolēma mani aizsargāt, devās ar viņu uz randiņu, lai savāktu apsūdzošus pierādījumus, un pazuda, it kā būtu izkritusi pa zemi.
Cvetkovs nenoliedza, ka tovakar redzējis Vasiļinu, ātri viņu izdomāja un aizsūtīja. Policija viņam ticēja, bet es nē. Es vairs nevarēju strādāt šim ķēmam un pametu darbu zobārstniecības klīnikā, kas piederēja manam vīram. Un uzreiz sākās problēmas.
Mani nevienā ārstniecības iestādē mūsu pilsētā neuzņēma vissmieklīgāko iemeslu dēļ. Un pēc dažām dienām uzradās Žeņa Cvetkovs, apmeta mani pie ieejas un piedāvāja atrisināt manas problēmas, kuras viņš pats organizēja.
Divreiz nedomājot, es sakrāmēju savas mantas, par gandrīz neko izīrēju mūsu dzīvokli kaimiņa dēlam un pārcēlos uz Maskavu. Es nomainīju savu tālruņa numuru, sociālo tīklu kontu un e-pastu, un dabūju darbu par instruktoru viduvējā fitnesa klubā. Sakrāju visu, ko nopelnīju, lai algotu privātdetektīvu un samaksātu par mājokli.
Sešus mēnešus dzīvoju salīdzinoši mierīgi, līdz kādā jaukā dienā man piezvanīja kaimiņš. Viņa raudāja un sūdzējās, ka manā dzīvoklī veikta kratīšana, un viņas dēls arestēts par narkotikām, kas vienkārši nevar būt patiesība.
Bet pats pretīgākais ir tas, ka viņa pie visa vainoja mūs!
Domājams, ka tā bija mūsu māsa, kas to izplatīja. Un viņa uzstāja, ka, veicot kratīšanu datorā, kuru arī atstāju Vasiļinas aizslēgtajā istabā, tika atrasti daži pierādījumi. Starp citu, pieskarties Vaska sakrālajai mašīnai (jā, jā! Tā bija rakstīts uz ķermeņa — “Vaska’s Sacred Machine”) bija stingri aizliegts. Tāpat kā daudziem IT speciālistiem, arī manai māsai bija grūti paciest šādu sava īpašuma apgānīšanu. Bet man bija personīgais klēpjdators, un man nekad neienāca prātā pārkāpt šo aizliegumu.
"Un tava māsa, manuprāt, skrēja bēgt, un tu izskaties pēc nevainīga jēra!" Un mans mazais asiņainais puika apsēdīsies tevis dēļ!
Pārskaitīju viņai naudu par depozītu, no kuras kaimiņiene neatteicās. Drīz viņa teica, ka ar mūsu dzīvokli ir problēmas, kaut kas nav kārtībā ar dokumentiem, un vispār tas vairs nepieder man.
Es vairs nevarēju to izturēt un devos mājās. Man bija ilga saruna ar advokātu kvadrātveida brillēs un dārgā jakā, un viņi man paskaidroja, ka mūsu vecāki, aizpildot dokumentus, kaut ko saputrojuši un nonākuši parādos. Pēdējā laikā parāds ir pieaudzis daudzkārt, un tagad mantiniekiem tas ir jāatmaksā. Tas ir, es.
Man vienkārši nebija naudas, lai nolīgtu citu advokātu, lai to apstrīdētu. Kā arī nomaksāt nez no kurienes uzradušos parādu…
Varbūt, ja es toreiz būtu aizgājusi, gulējusi ar šo domu, beigās ar kādu konsultējusies, viss būtu savādāk, bet es paliku pa nakti. Iekšā valdīja briesmīgs haoss. Nebija skaidrs, vai dzīvoklī veikta kratīšana vai aplaupīšana. Tika iznīcināts parastais komforts, tāpat kā mana pasaule.
Tieši istabas vidū bija fotogrāfija salauztā rāmītī — mēs ar Vasku dabā pie ezera, apskaujamies. Tikpat laimīgs.
