biezs lietusmētelis. Tas pasargās jūs no aukstuma un neliela lietus. Vispār iesildījos ceļam. Es paķēru pāri vieglākas kurpes, piemēram, zemus ādas zābakus. Pastaigas ar augstiem zābakiem dienas laikā karstumā ir reāla lieta.
— Puhlik?
Miegains cālis iznāca no vannas istabas, kur viņš bija izvēlējies tieši to stūrīti uz siltā akmens, kur gulēt.
— Iesim ārā? viņš čivināja.
— Jā. Atcerieties, ka es jums teicu, ka man būs nepieciešama jūsu palīdzība?
— Noteikti! Ko man darīt? — cālīte atcirta.
"Jums ir jāizvilina visi cilvēki no staļļa."
Grapa paziņoja, ka apbalvos to, kurš noķēris viņas ekofāru pirms izrādes. Cena tika paziņota par labu, un no mutes izplatījās ziņas starp kalpiem un pat ārpus pils. Puffy bija pareizi jāslēpjas, lai varētu medīt. Viens prieks: balkons uz manām kamerām atradās visattālākajā stūrī, kuru gandrīz uzskatīja par nolādētu. Un tad ecofar aizlidoja un atgriezās agri no rīta un pēc saulrieta, kad kļuva pavisam tumšs.
— Vai vēlaties, lai es parādos publiski?
— Jā. Ļaujiet viņiem sākt jūs noķert, un jūs aizvilināt viņus prom. Ideālā gadījumā aiz sienas, un tad lidot un paslēpties. Satiec mani mežā pie ezera, vai zini? — parādīja viņam karti, kurā tā bija atzīmēta.
— Sapratu. "Es to izdarīšu," cālis bez turpmākas runas piekrita.
"Tad apsēdīsimies uz ceļa un dosimies tālāk." Lai veicas, Pukhlik! Un… Esi uzmanīgs. Nepieķer.
Tur mēs šķīrāmies. Ekofars izlidoja pa logu, un es devos uz izeju. Saskaņā ar tradīciju uz lieveņa dežurēja pazīstams sargs.
— Labrīt, Smihan. Vai tu atkal guli dežūras laikā?
— Ko tu runā, nyera! — apsargs atdzīvojās un uzreiz kļuva piesardzīgs: — Kur tu tik agri ej?
"Vai jūs nebrīdinājāt Erlesu?" No šīs dienas es atsāku rīta izjādes ar zirgiem. Man šo noteikti vajag. Kopš bērnības esmu jāju ar zirgiem, lai stiprinātu savu ķermeni.
— Saproti. Nu tad jauku pastaigu, vai man tevi aizvest uz staļļiem?
"Paldies, es pats to atradīšu," es to pamāju.
Es vakar uzzināju, kur atrodas staļļi, izsekojot, kur tieši tika aizvesti zirgi. Tas, ka aizsargs neuzdeva liekus jautājumus, man šķita laba zīme, un es, neslēpjoties, devos uz mērķi.
Es nekur neesmu redzējis ekoloģisko saimniecību. Izrādījās, ka viņš slēpjas aiz neuzkrītoša krūma, bet, tiklīdz es pagāju garām, viņš izkāpa un sāka rosīgi rakt zemi, kā īsta vista. Skatoties uz viņu no malas, es garīgi novēlēju mums vēlreiz veiksmi. Viņa nebūs lieka.
Atvērusi staļļa durvis, viņa paskatījās iekšā. Par zirgiem rūpējās vairāki miegaini līgavaiņi. Uzmanību man pievērsa tuvākais. Pirms viņš paspēja man uzdot jautājumu, es izteicu:
— Ak, vai tā tur nejauši nav ekogaisma? — un spici pagriezās pār plecu.
— Kur? — spēcīgais zēns uzreiz reaģēja, aizmirstot par visu pārējo.
— Jā, lūk! Staļļa priekšā kaut kas knābā. Tā bija Niera Grappa, kas viņam paziņoja par atlīdzību, vai ne?
Puisis tik spēcīgi metās uz durvju pusi, ka gandrīz mani nogāza. Acīmredzot Grapa solīja labu naudu. Līgavainis samazināja ātrumu tieši pie durvīm, uzmanīgi skatīdamies ārā un ar godbijību sacīja:
— Ecofaaar! Nyera, nesaki nevienam citam, labi,” viņš pagriezās pret mani, mantkārīgi mirdzot acīm.
Viņa gaiši un tīri viņam uzsmaidīja un pamāja. Bet, tiklīdz puisis izlēca, viņa ievilka vairāk gaisa plaušās un kliedza tā, ka pat tālākajā staļļa stūrī bija dzirdams:
— Ecofar! Ir eko gaisma! Pasteidzies un noķer viņu! Niera Grappa ordenis. Viņa jūs labi atalgos.
Visus, kas šeit atradās, vējš aizpūta. Man bija jāpaiet malā un jāpiespiež mugura pret vienu no stendiem, lai netiktu samīdīts. Pie izejas izveidojās sastrēgums, kurā tika dāsni dalīti sitieni un kulti. Cilvēki bija gatavi viens otru saplosīt, lai izpildītu Erlīnas pavēles. Labi. Jo mazāk kopā viņi noķer Puhliku, jo lielākas iespējas viņam aizbēgt.
Ātri gāju gar bodēm, meklējot zirgus. Nav ko domāt par jāšanu vakardienas zirgā, un Affi zirgs ir izturīgs un mierīgs. To es pamanīju vakar. Šis man derēs. Izpelnījos līča, tievkājainās ķēves labvēlību, pacienājot viņu ar cukura gabaliņu. Tā mēs ātri atradām kopīgu valodu.
Atliek tikai apsēsties, bet šeit viss ir vienkārši. Pat nezinot, Affinata man pasniedza atseglošanas meistarklasi. Bet es visu atcerējos, salīdzināju ar to, ko jau zināju, un bez problēmām izdevās apseglot zirgu.
Pagalms bija tukšs, kad zirgs tika izvests no staļļa. Es pat nepamanīju apsargus uz sienām. Vai viņi tiešām atstāja savus amatus, lai sasniegtu ekofāru? Oho!
Līdz šim viss gāja gludi, un neviens mani nesauca, līdz es sasniedzu vārtus. Un tomēr uztraukums izzuda, saritinājās ciešā kamolā saules pinuma zonā. Tāpēc es tik tikko atturējos no kliegšanas, kad atslēdzu vārtus, un pēkšņi aiz muguras atskanēja jēgpilns klepus.
— Kur tu dosies, niera?
Tas bija otrais apsargs, kura vārdu es neatcerējos. Bet viņa nepatīkamais mainīgais skatiens un netīrā valoda man ir ļoti iespiedusies atmiņā. Es augstprātīgi paskatījos uz viņu un, necienīdamies atbildēt, turpināju cīnīties ar aizbīdni. Viņš bija viltīgs un negribēja piekāpties, tāpēc es sāku arvien vairāk satracināt un steigties. Man likās, ka zeme deg zem kājām.
Apsarga roka gulēja uz manējās, liekot man pārtraukt mēģināt, un es neviļus nodrebēju.
"Nyera, tu labāk atbildi," viņš pievilka, it kā runātu ar muļķīgu bērnu.
— Vai man tev jāskaidrojas? — es pacēlu uzaci, man bija grūti saglabāt mieru.
Ir skaidrs, ka, ja viņi mani tagad apturēs, grāfi norīkos apsargus, kas ļoti sarežģīs manu dzīvi. Šāda drūma perspektīva padarīja vēl grūtāk elpot.
— Harrik, liec mierā nyeru. Viņa gatavojās rīta pastaigai. Viņš drīz atgriezīsies, — Smihans tuvojās.
Šķiet, ka šie divi nav bijuši kārdināti ar ēsmu kā ecofar, un nav piedalījušies tās notveršanā. Man bija grūti piespiest sevi nekrist panikā.
— Pastaigāties, bet bez svītas? Atcerieties, cik daudz aizsargu vakar bija uz ceļa! — deva mājienu pārlieku uztvērīgais Heriks. "Un kurš atļāva aizvest Nieras Affinatas zirgu?" Vakar Nyera viesis devās uz citu.
Muļķības! Un kāpēc es nedomāju, ka Erlīnas zirgs ir pārāk pamanāms?
— Tam zirgam ir salauzta mugura. Un tavi neuzmanīgie līgavaiņi devās noķert kādu ekofāru, nevis
