bet jūs to jau zināt. Frost — safīrs no Kirfarong. Raanan ir dzintars no Soliyar, un Balbar ir rubīns no Bershton. Bet šķiet, ka šis jau sen ir pazudis, kopš Bērštonā valda Nirfeats…
Es pakratīju galvu.
— Tātad, dralordi ir pūķi? Interesanti…
— Jā. Pūķa gars pāriet pie jauna valdnieka, kad iepriekšējais vairs nespēj valdīt. Parasti no tēva uz dēlu. Vai arī tādam nelietim kā mūsējais. Šādam gadījumam vienmēr ir pāris rezerves. Nu, izrādījās, ka Torisvenu tagad pārvalda Eirens Emeralds.
Lizas vārdi nedaudz sāpināja manas ausis. Šķiet, ka vietējie draklordi nebija pazīstami ar savu lojalitāti. Interesanti, vai no tādiem neliešiem vēlāk izaug Zinboro grāfi?
— Vai viņš ir jauns vai vecs? Cik vecs ir tavs Draklords?
"Viņi teica, ka ne vairāk kā trīsdesmit." Es viņu nekad neesmu redzējusi, dzirdēju tikai baumas, ka viņš joprojām ir staigātājs un izskatīgs, kā meitene.
Es pasmējos par salīdzinājumu. Man ir aizdomas, ka Valda Emeralda ārlaulības dēlam veicas ar sievietēm, jo viņš atšķīrās no nekaunīgajiem ļaudīm. Vai varbūt viņš vienkārši mazgājās un pārģērbās nedaudz biežāk nekā citi?
Pēc manas atzīšanās uzdot dažādus, pat stulbus jautājumus kļuva daudz vieglāk. Un es uzdrošinājos vēl vienu:
— Un Liza, vai tu esi dzirdējusi par kādu vārdā Nazis?
— Nazis? Vai tas ir vārds, nyera? — Liza iesmējās. — Vairāk kā laupītāju iesauka. Braucieni cilvēki nav pazīstami ar savu iztēli, tāpēc viņi sevi sauc, kā vien vēlas. Kur tu to dzirdēji?
— Jā jā. Nav svarīgi. "Man šķiet, ka es visu nesapratu pareizi," es centos izvairīties no atbildes.
Visticamāk, es nebūtu izvairījusies no tālākas iztaujāšanas, ja mūsu uzmanību nebūtu novērsusi klusa šņākšana. Neliela četru jātnieku grupa devās taisni uz ziemeļiem gar birzi. Sakarā ar to, ka Pūkliks nebija tuvumā, mēs tos gandrīz palaidām garām.
Neizskatīgo zirgu kājas bija ietītas ar lupatām un tikpat kā neradīja raksturīgās skaņas. Bārdaini, pinkaini vīrieši, ģērbušies putekļainās nometnes drēbēs un bruņoti, sēdēja viņiem blakus. Atdalījums lēnām virzījās pretējā virzienā, kur mums tas bija vajadzīgs. Mums paveicās, ka tajā brīdī negājām pa ceļu. Mēs noteikti satiktos. Intuīcija liecināja, ka šī tikšanās ne pie kā laba nenovedīs. Jātnieku skats maz atstāja iztēli. Vārdu sakot, kaut kādi bandīti.
Par laimi, ceļotāji brauca garām un pat nepaskatījās mūsu virzienā, bet mēs tik un tā sastingām un pat pārstājām elpot. Mežs bija gaišs un redzams tieši cauri, viens skatiens uz sāniem, un tur viņi — mēs.
— Nirfa? “Es čukstus jautāju, kad komanda brauca garām.
— Nē. Vairāk kā Crooked Ass cilvēki.
— PVO?
"Mums šeit ir laupītājs." Viņi to sauc par līku muguru. Es jums teicu, ka šim sārtam nav iztēles.
Tiklīdz laupītāji pazuda, steidzīgi savācām mantas un steidzāmies tikt prom. Pirms tumsas bija vērts aizbraukt pēc iespējas tālāk un atrast nakšņošanas vietu. Īsi pirms sasniedzām Austrumu maģistrāli, kas ved gar Berštonas robežu uz Drakendortu, Puhliks mūs panāca.
— Tu esi tālu noslīcis. Kaut kā neaprēķināju spēku — eko-priekšējais lukturis nokrita uz manas mugursomas.
— Vai jūs redzējāt kaut ko aizdomīgu? — Liza jautāja.
— Jā. Es ar nolūku atgriezos mazliet atpakaļ. Ziņas ir tik un tā, viņi jau tevi meklē. Pagaidām patiesība ir tāda, ka tika atklāts tikai zirgs, un cilvēki tika nosūtīti ap pils nomalēm un austrumiem uz mežu.
"Kur tiek iegūta kapitsa," Liza paskaidroja.
"Tātad mūsu plāns darbojās." Viņi tērēs laiku, mēģinot pārbaudīt nepareizo virzienu. Bet drīz saulriets. Mums ir jāizdomā droša vieta, kur pavadīt nakti, pirms kļūst tumšs.
Es paskatījos apkārt. Pa kreisi no ceļa pletās mežs, pa labi pletās bezgalīgs klajums, un tikai pie apvāršņa bija redzami mežaini pakalni.
— Kas tur ir? — jautāju Lizai.
"Es šeit neesmu bijis, bet zinu, ka tālāk aiz kalniem ir Bērštona." No turienes, saka, viss nāk,” kalpone nodrebēja.
Man nemaz nepatika viņas vārdi.
— Un visādas lietas, kas tas ir? — uzmanīgi noskaidroju.
— Visādas Nirfeat radības. Vargs, piemēram. Vai ratuļi. Viņi saka, ka uz šosejas viņu ir pietiekami daudz.
Ja es varētu aptuveni iedomāties, kas ir wargs, tad daži ratuļi man neko neteica, bet es pat negribēju jautāt. Jo mazāk jūs zināt, jo labāk gulējat.
— Lieliski… Žēl, ka es par to neuzzināju agrāk.
— Un tad ko?
"Tad mums vajadzētu doties uz ziemeļiem meklēt jūsu draklordu."
Mēs apstājāmies pa nakti kādā pamestā ciematā. Izvēlējāmies nevis tālāko māju, bet tuvāk centram. Palūdzu Pukļikam pārbaudīt, vai tur neviena nav. Salīdzinoši neskarts, ilgu laiku stāvējis tukšs. Durvis bija vaļā, iekšā viss apgriezts kājām gaisā. Šeit noteikti notika kaut kas slikts, bet es izvēlējos par to nedomāt.
Pat riskējām iekurt ugunskuru un vārīt putru, ko vārījām ar desu. Pēc tam sākām gatavoties vakaram. Viņi aizvēra slēģus, aizskrūvēja durvis un aizbarikādēja logus un durvis ar visu, ko vien varēja, jūtoties samērā droši, un tad devās gulēt.
Iepriekš es nekad nebūtu gulējusi uz kāda cita gultas, kas, kas zina, cik ilgi stāvēja tukšā mājā, bet tagad vairs nebija laika dižoties. Viņi vienkārši pārbaudīja matračus, kas bija iepriekš pildīti ar salmiem, lai pārliecinātos, ka tur nav peles.
Aizmigu uzreiz, gan agrā celšanās, gan grūtā diena darīja savu. Man šausmīgi sāpēja kājas, gribējās iebāzt baseinā ar aukstu ūdeni, bet krājumi pietika tikai rītdienas pastaigu dienai. Tāpēc man par to pagaidām nācās aizmirst.
Es nezinu, kas mani pamodināja, bet es pamodos kā no grūdiena. Bija tumšs, mēs neuzdrošinājāmies naktī ieslēgt gaismu, tumsu kliedēja dīvains spīdums no ārpuses caur saraustītajiem slēģiem. Liza nemierīgi mētājās pa gultu un klusi vaidēja. Arī Pufijs gulēja, svilpodams un nemierīgi raustījās. Un pēkšņi es jutos tik skumji un slikti, ka jutos kā cilpā.
Atgulieties… Saritinieties, pievelciet ceļus līdz zodam un gaudot…
Gandrīz pabeidzu savu plānu, kad pēkšņi sapratu, ka arī no mana krūtīm plūst blāva gaisma. Viņa izvilka maisu, kas karājās uz auklas. Es paslēpu tajā Lunara gredzenu, nolemjot, ka nav vērts piesaistīt uzmanību ar kādu rotaslietu klātbūtni. Tas
