pasteigsimies, tiksim līdz Drakendortam. Daudz vairs nav palicis,” es paskatījos uz daudz tuvāk esošo Dragon Peak. — Vai jūs domājat, ka Akatacra var tos palēnināt?
Es cerēju, ka gariem bija vienalga, kam viņi uzbruka.
"Maz ticams, ka tas viņus aizkavēs, nyera." Turklāt pakaļdzīšanās nekad nenogurst. Es nedomāju, ka viņi apstāsies uz nakti…” Lizas lemtais skatiens iedūrās manā sirdī kā duncis.
— Cik ilgi, tavuprāt, mums jāiet?
— Vēl divas enerģiska progresa dienas, un mēs sasniegsim savu mērķi…
— Bet kāda enerģiska kustība ar vājām kājām un tukšu vēderu? — es izteicu savas bažas un gribēju apsēsties blakus Lizai un izplūdu asarās.
Bet tā vietā viņa paskatījās uz novārgušo Puhliku:
— Mazā, es visu saprotu, bet… Mums ļoti vajag čūsku. Mēs jums palīdzēsim.
Lai atrastu, noķertu, nodīrātu un sagatavotu čūsku, bija jāstrādā vismaz trīs stundu garumā. Uguns tika iekurta neslēpjoties. Tikko devāmies lejā no ceļa malas gravā.
— Nyera, sanāca garšīgi! Nebiju gaidījusi, ka čūskas būs tik garšīgas! — Liza apbrīnoja, rīdama gabalu pēc gabala.
Arī cālītis atdzīvojās un, atsvaidzinājies, sāka vaimanāt:
"Kā jūs varējāt tā sabojāt gaļu!" Raw garšo daudz labāk!
Kamēr viņi strīdējās ar Lizu, es klusi sakodu zobus savā gabalā. Nav slikti, tikai nedaudz apdedzis. Bet nebija laika gaidīt, kad izdegs zari un paliks ogles, tāpēc viņi tik un tā pagatavoja. Jā, un es nevarēju iegūt pietiekami daudz, bet tas joprojām ir labāk nekā nekas.
"Tas man liek miegu," Liza žāvājās plaukstā. — Var būt…
— Nē. Mums vēl ir divas līdz trīs stundas līdz saulrietam. Atcerieties par Nirfiem.
Liza atcerējās un uzreiz mainīja domas, meklējot šeit nakšņošanu.
Atklāti sakot, es negribēju iet nekur citur, bet vēl mazāk vēlējos, lai mani pieķertu nirfeats.
— Njēra, tur ir siena kaudze. Nakšņosim tajā, tālāk vairs nevaru! — pārgurusī kalpone norādīja kaut kur uz sāniem.
Es ar viņu nestrīdējos. Viņa pati jau kustējās automātiski. Viņa aizmiga, neatceroties, kā apraka sienā, ignorējot ērkšķus. Pukliks mani pamodināja.
– Ātrāk! Piecelties! Wargs nāk!
Cālīte radīja tādu paniku, ka pēc minūtes mēs jau bijām ārā: pinkaini un klāti ar sausiem zāles stieņiem, kā tās klasiskās siena padauzas. Citos apstākļos būtu bijis iespējams pasmieties, bet mums nebija laika smieties.
— Nyera! Nyera, esmu pabeidzis! Erlessa apsolīja mani nodot Nirfiem par vēl vienu pārkāpumu. Un Nier Gaero piedraudēja, ka viņš vispirms izklaidēsies ar mani un pēc tam nosūtīs mani uz Nirfgardu, lai es dzemdētu briesmoņus!
— Liza, pievelc sevi! Jābrauc prom! — Es satvēru viņas roku un vilku sev līdzi.
— Nē! es negribu! Viņi joprojām mūs panāks! Labāk paņem dralorda zobenu un tūlīt nogalini mani! — istabene nokrita un satvēra manu kāju.
Viņas acis bija trakas. Neviltotas šausmas izšļācās viņiem cauri.
— Nekavējoties pārtrauciet! — viegla pļauka lika meitenei atkabināties.
Liza, kļūstot bāla, nokrita uz ceļiem un sāka aizrīties visdabiskāk. Diemžēl man radās aizdomas, ka viņai ir alerģija pret kādu augu. Man šausmīgi niez deguns un sāp aukslējas.
— Pasteidzies! Skrien! — uzpumpējās eko-priekšējais lukturis, griežot apļus virs mūsu galvām. — Skrien!
— Aizveries! — Es viņam zvēru.
Ieelpot un izelpot. Viņa izņēma ūdeni un pasniedza Lizai:
— Iedzer un nomierinies. Tagad padomāsim.
— Nogalini mani, nyera. Es negribu dzemdēt briesmoņus! — kalpone visu laiku atkārtoja.
— Par kādām šausmām tu runā?! “Tā nebija pirmā reize, kad par to dzirdu, bet kaut kā es to neuztvēru nopietni.
Tagad Lizas panika bija tāda, ka man radās aizdomas, ka viņa nerunā tēlaini.
— Tu neko nezini! — viņa kļuva apgaismota. — Nyera, nirfi ņem sievietes un veic ar viņām briesmīgus eksperimentus. Piespiesti nest monstrus. Tāpēc viņi saviem burvjiem rada radības, no kurām briesmīgākās nav pasaulē.
— Izklausās pretīgi! — Es biju tik aizkustināts, ka sāku domāt par neparastām japāņu tradīcijām. "Varbūt man vajadzētu izmantot zobenu, pirms nav par vēlu."
"Mēs kavējamies…" Puhļiks piezemējās man uz pleca.
Es paskatījos ārā no skursteņa aizmugures, tālumā uz ceļa atradis atdalījumu, kura priekšā steidzās radījumi, kas izskatījās pēc lielu suņu bara.
Wargs? Kad viņi būs šeit? Pēc desmit minūtēm? Piecos? Viens ir skaidrs, jums pat nav jāmēģina aizbēgt. Nav laika…
"Tev nevajag sevi nogalināt," Liza noliedza. — Tikai es. Ātrāk!
Viņa atvilka apkakli un nolieca galvu. Es apstulbusi skatījos uz viņu.
— Un kāpēc tā? Ko, nirfi uzreiz mani cienīs un neaiztiks?
— Nē, ne tāpēc! — kalpone nesaprata ironiju, bet vismaz pārstāja prasīt muļķības. "Viņiem tu vienkārši esi vajadzīgs, bet man nē." Viņi tevi nemocīs, jo tev jāpiedalās šovā.
Viņa aizsedza seju ar rokām un rūgti raudāja. Bija neizturami skatīties uz viņas izliekto, nelaimīgo augumu, un es atkal paskatījos ārā aiz kaudzes. Vargi jau bija sasnieguši ceļa malu un metās mums pretī pāri laukam. Man ir pāris minūtes, ne vairāk…
Viņa norija ar sausu muti, piedzīvojot iekšēju cīņu, un tad pieņēma lēmumu:
— Dod man roku! — Liza pavēlēja, noraudama zobena jostu.
— Niera?
Es viņā neklausījos. Viņa vienkārši satvēra viņas roku un uzlika pirkstā Lunāras gredzenu. Tad viņa ielika zobenu rokās. Iešāvās prātā doma izmantot to glābšanai, bet es to atmetu malā. Es jau esmu pārkāpis rīkojumu to neizmantot, jauns pārkāpums varētu mani sabojāt.
Intuīcija vienkārši kliedza, ka vairs nav vērts ļaunprātīgi izmantot to, ne velti blondais vīrietis no mana sapņa bija tik pārliecinošs, prasot neizmantot zobenu maģiju. Un jūs nevarat atstāt Lizu šeit, bet aizvest mūs kopā pie Vasilinas… Enerģijas patēriņa mērogā šī vēlme ir simtprocentīgi “svarīga”. Iestabenes atstāšana šeit būtu kā viņas nāves ordera parakstīšana.
Kaut kā tikšu ārā…
– Ātri uzkāpiet siena kaudzē un lūdzieties Pūķim priekštecim un visiem jums zināmajiem dieviem, lai viņi jūs neatrastu! Ja jums ir paveicies netikt notverts, dodieties uz Drakendortu un atrodiet tur draklordu. Sapratu?
— Nyera? — Asaru pilnas acis skatījās manī.
— Saprati? — es atkārtoju.
Liza bieži pamāja ar galvu, un pār viņas vaigiem atkal sāka ritēt asaras. Es
