skaudību. Vai viņas māsa uz mani skatītos tāpat? Nav šaubu, ka viņa ir mana Ēna. Diemžēl tas negarantē sajūtas. Kādreiz es centos visu iespējamo, lai izvairītos no šādiem sieviešu skatieniem. Man patika ķermenis, bet es nekad nedomāju salauzt sirdis. Tāpēc es parasti izvēlējos lidojošus cilvēkus, kuri nebija pārāk tendēti pieķerties.
Bet tagad es gribēju kaut ko citu…
— Kā es varu būt pret? Turklāt mēs runāsim par Vasilīnas māsu. Viņai jāzina visas detaļas. Tiesa, viņu nav tik daudz… Patiesībā tāpēc esmu šeit.
Regs ar aicinošu žestu pamāja viņam sekot. Mēs devāmies uz viņa jauno biroju, kas bija pārcelts uz pirmo stāvu.
"Es nolēmu, ka bizness ir jānovērš ārpus laulības guļamistabas," viņš pasmaidīja.
— Vai sieva novērš jūsu uzmanību? — Es to viltoju.
"Tas notiek," mēs apmainījāmies zinoši smīniem. — Faktiski vecā biroja vietā būs bērnistaba. Līna vēlas, lai bērns guļ mums blakus. Es viņai piekrītu.
— Saproti.
Es ar prieku paskatījos apkārt. Vairāki skapji ar grāmatām un dokumentiem. Liels logs ierāmēts ar tumši zaļiem aizkariem, ārā zaļumi. Pie kamīna atrodas dīvāns un divi atzveltnes krēsli, starp tiem ir ovāls galds. Liels rakstāmgalds darbam stūrī, krēsls. Aiz muguras ir portrets pilnā augumā, kur Drakendortas pūķu kungs tika attēlots sēžam tronī.
"Vasiļina izdomāja, kā šeit visu sakārtot," Reginhards norādīja uz vecajām mēbelēm, kas pārklātas ar jaunu polsterējumu. Tas izskatījās neparasti un skaisti. — Un Agripina uzgleznoja šo…
Regs norādīja uz citu sienu, kas pilnībā bija veltīta zīmējumiem, izmantojot neparastu tehniku. Šeit netika izmantota krāsa, tikai ogle, un tomēr katrs attēls iedvesa dzīvību. Reginhards un viņa sieva. Ar sievu un adoptēto meitu. Atsevišķi ģimenes locekļu portreti, bet sakārtoti tā, it kā viņi joprojām būtu kopā. Ļoti skaists!
— Tā izrādījās uzņēmējdarbībai draudzīga vieta. Ir patīkami strādāt kaut ko tādu,” es pasmaidīju. — Tu esi vienkārši lieliska. Dorthola nav atpazīstama.
"Paldies, mēs ļoti cenšamies," Vasiļina, kas ienāca, dzirdēja pēdējo frāzi, ko teicu.
Regs steidzās satikt sievu un palīdzēja viņai apsēsties vienā no mīkstajiem krēsliem. Līna sarāvās un, smagi briendama, apsēdās ērtāk.
"Bērns šodien bija pilnīgi nerātns," viņa pasmaidīja. — Sitieni un spērieni.
Viņa pēkšņi noelsās, satvēra Rega roku un uzlika to uz sava apaļā vēdera. Viņi skatījās viens otram acīs ar tādiem pašiem apdullušiem smaidiem. Arī es nevarēju pretoties un pasmaidīju, neuzdrošinādamies lūgt to pašu, lai arī cik ziņkārīgi bija sajust, kā tas ir. Un pēkšņi es sapratu, ka pat grūtniecības laikā Vasilina bija neticami skaista. Žēl, ka figūra izplūda un seja bija nedaudz pietūkusi.
Kas ar mani notiek?
"Idiots ir iznācis, un ir pienācis laiks iegūt savu pēcnācēju," Smaragds izteica acīmredzamo manā galvā.
Es nopūtos, atceroties, ka viens no maniem bērniem aug citas sievietes klēpī, pret kuru es neko nejutu. Pavisam…
"Kāpēc tu to izdarīji, Smaragd?" — uzdevu jautājumu, uz kuru atbildi jau biju saņēmis vairākas reizes.
"Es domāju, ka man rūp mūsu nākotne. Piedod…" pūķis atbildēja.
Šī bija pirmā reize, kad es izklausījos tik vainīga, ka jutos apmulsusi.
Sekojot Vasiļinai, ienāca kalpi, nolika traukus uz galda un aizgāja. Patīkamās gaļas un garšvielu smaržas piepildīja manas nāsis, un vēders savilkās no izsalkuma. Es pat aizvēru acis, gandrīz satriecoties.
— Eirēn, kad tu pēdējo reizi ēdi? — Vasiļina bargi jautāja.
"Vakar… Vai aizvakar…" es neizpratnē atbildēju. — Es neatceros.
— Skaties, Reginhard, viņš ir atlaidis! Viņam jau ir melni loki zem acīm! Eiren, tūlīt sēdies pie galda un ēd, un visas sarunas vēlāk.
Es nepretojos. Ir jauki, ka par tevi tik rūpējas. Ar mani tas agrāk nav gadījies bieži.
"Es pārmeklēju visu, ko varēju, bet nekur nebija nekādu pēdu." Tikai vienu reizi man likās, ka kaut ko sajutu,” es teicu vēlāk, paēdusi un atspiedusies ērtā krēslā pie loga.
Pa nedaudz atvērtajām durvīm bija dzirdamas balsis, putnu čivināšana un pavasara ziedu smaržas. Varēja skaidri redzēt, kā bērni spēlējas dārzā. Zlata noteikti bija līdere lielā, raibā uzņēmumā. Ar acs kaktiņu vēroju bērnus, ap kuriem gaisā virmoja puķu cīņas.
— Kur tas bija? Vai esat meklējis šo vietu? Neklusējiet! — Vasiļina man uzbruka.
— Vēl nē. Tas notika apmēram pirms nedēļas. Lidojot pāri Zinborro domēnam, šķita, ka kaut ko nojautu. Sajūta bija līdzīga trauksmei, un tā bija saistīta ar Marinu, taču tā ilga tikai nožēlojamu brīdi. Es neesmu pārliecināts, ka nedomāju par vēlmēm… — es domīgi skatījos ārā pa logu, cenšoties atcerēties to pašu sajūtu.
— Zinborro? — Reginhards bija piesardzīgs. — Tas viss ir aizdomīgi. Nebrauc uz turieni, kamēr neatradīsi Indētāju, Eiren. Un ar viņu es neieteiktu to darīt vienatnē. Sapuvusi sēkla…” viņš saviebās.
— Es zinu. Pat tad, kad mans tēvs bija dralords, viņam bija aizdomas, ka Zinborro pazīst nirfeats. Šajā neveiksmīgajā dienā Valdam bija nopietna saruna ar grāfu Zinboro. Es pat pasaucu viņu uz Sven-Hallu, nepaskaidrojot, kāpēc — sasmīnēju, it kā būtu iedzērusi malku neatšķaidīta skāba vīna. — Kāds brīdināja Ērlu… Jā, tu pats zini, kā tas viss beidzās.
– Šeit! Tāpēc es jums lūdzu: pagaidiet, kamēr piedzims mans mantinieks, un tad mēs kopā apciemosim grāfu Zinboro.
Vasiļinas sejā atspoguļojās jūtu cīņa. Kā māte viņa piekrita vīram, bet kā mīloša māsa nevēlējās kavēties. Bet viņa nekad neizteica savu sašutumu. Tā vietā viņa jautāja:
"Tu teici, ka jūti viņu?"
— Jā. Smaragds skaidri juta savu Ēnu, bet tad šī sajūta pazuda. Gandrīz uzreiz.
— Un jūs nevienu nepamanījāt?
— Pie ezera pamanīju nelielu atdalījumu. Vairāki dižciltīgi nieri ar sargiem. Sīkāk es to neredzēju. Viņš lidoja pēc iespējas augstāk. Es domāju nolaisties lejā un pārbaudīt savu maģisko redzējumu, bet uzreiz sajutu Nirfeat maģiju un nolēmu, ka tas varētu būt lamatas. Tikai slinkie nezina, ka Torisvena jaunais draklords meklē Ēnu. Varbūt viņi apzināti mēģināja mani pievilināt.
"Kas viņiem traucē notvert jūs tieši pilī?" "Jums tur nav cilvēku," Reginhards uzdeva saprātīgu jautājumu.
Tā bija patiesība. Bez zobena es nekādi nevarēju pilnībā atbrīvoties no melnā pelējuma. Viņš to sadedzināja ar pūķa liesmu, tāpēc pils mūri uz
