roku, sāka kaut ko čukstēt, piesedzoties ar plaukstu un skatoties uz pūķi. Viņi pat strīdējās, un tad Zlatai apnika glabāt noslēpumu:
— Bet vai es varu mēģināt, mammu? Es arī esmu Pūķa ēna!
Es jau sen pamanīju, ka šīs meitenes spējas nedaudz atšķiras no parastajām, kas raksturīgas ēnām. Un pat nav tā, ka Lindaras dvēsele viņā atdzima. Viņas dvēsele kopš dzimšanas piederēja divām pasaulēm vienlaikus, un tas atstāja savas pēdas, un man bija aizdomas, ka nākotnē viņa kļūs par spēcīgu magu.
— Reginhard, — Līna vilcinājās. “Zlata vēlas palīdzēt cienījamai Nier Finbar kļūt par cilvēku, taču es uztraucos par viņas drošību.
— Kādā ziņā? Regs sarauca pieri.
— Viņš… hmm… viņu neēdīs?
“Es neēdu mazas meitenes, njera! Kā tu varēji tā domāt par mani?” — viņu galvās dārdēja Frosta sašutusi balss.
— Piedod man, Njērs Frost, bet mātes mēdz uztraukties par saviem bērniem. "Mēs jūs nemaz nepazīstam," Vasiļina pieklājīgi pasmaidīja.
"Es pieņemu jūsu atvainošanos, ēna ēna," safīrs graciozi nolieca galvu.
Zlata ar vecāku atļauju pienāca tuvāk un pasmaidīja:
"Sveika, Nīr Frost," viņa aizrāvās. — Mani sauc Zlata Berliana.
Viņa nemaz nebija samulsusi, kad milzīgas ķirzakas galva, kas rotāta ar gariem ragiem uz cekulas, pienāca ļoti tuvu. Es neviļus pasmaidīju. Nav pagājis daudz laika, un mazais nelietis vairs nesagroza vārdus un uzvedas kā pieaugušais, kad tas tiek prasīts. Es nezinu, kāpēc, bet es izturējos pret šo mazo meiteni gandrīz kā pret savu meitu. Vai brāļameita. Ja Līnas māsa kļūs par manu sievu, tad mēs tiešām kļūsim radniecīgi.
"Sveika, jaunais nyera. "Priecājos iepazīties," safīrais atbildēja, lai visi dzirdētu. "Tomēr es nedomāju, ka jūs varat…"
Negaidot, kad safīra beigsies, Zlata uzlika plaukstu uz viņa deguna tilta un aizvēra acis. Frosts apstājās uz īsu brīdi, un, kad meitene noņēma plaukstu, pūķa siluets mirgoja, peldēja, un tagad tā vietā stāvēja raupja brunete ar matiem līdz pleciem un caururbjošām zilām acīm.
"Ak…" viņš bija pārsteigts, skatīdamies uz meiteni, kura uzvaroši pasmaidīja un pēkšņi sabruka kā maiss zemē.
Nedaudz vēlāk mēs visi četri atgriezāmies pie galda birojā, un viss atkārtojās. Tikai tagad safīrs rija trauku pēc trauka. Maģisko spēku izsīkums tika ārstēts tā — ar labu barošanu, miegu un atpūtu. Kamēr viņš ēda, Reginhards viņam pastāstīja mūsu stāstus.
— Kas tajā laikā notika Kirfaronā? Vai nirfeats tevi vēl nav sasnieguši? Vai dzesētājs ir neskarts?
"Viņi mani nesasniedza, bet Aniorai nepaveicās…" Finbārs satumsa.
Mēs ar Vasiļinu saskatījāmies, vārds mums neko neizteica.
— Aniora… Tā ir tava Ēna? “Regs pirmais saprata.
— Jā. Viņa nomira, glābjot mani pirms astoņiem gadiem. Pateicoties viņai, es varēju slēgt Kirfarongu. Pēc tam es identificēju un nežēlīgi iznīcināju visus Nirfeats, kuri uzdrošinājās ienākt mūsu teritorijā no Torisvenas, un viņu līdzdalībniekus. Kaut kā izdzīvoju šos gadus bez Ēnas, bet pārvērtības man kļūst arvien grūtākas…
— Kā tas notika? — Reginhards jautāja. — Kas notika ar Anioru?
"Tam nav nozīmes," draklords Kirfarongs savilkās, it kā sāpot. "Pietiek zināt, ka es viņu neizglābu." Bet šodien es nepārvarēju Pūķa grēdu, lai runātu par savu kaunu. Viens no K'ha-ter — tiem, kas runā ar ledu un ūdeni, senākais, dzīvojot kā vientuļnieks, nosūtīja sūtni. Pirms dažām dienām ar viņu sazinājās viņas mazmazmeita. Precīzāk, tāda meitene kā viņa. Un uz tevi, Nyera Vasiļina.
“Varbūt, ja padalīsies ar mums, tu jutīsies labāk…” Reginhards teikuma vidū pārtrauca un atkal atkāpās sevī.
— Atnāca arī otrais? — Vasiļina klusi ierosināja.
Viņa gandrīz nedzirdami nomurmināja, bet es viņu dzirdēju un saprotoši uzsmaidīju viņai. Būtu smieklīgi, ja gan safīra, gan dzintara pūķi parādītos vienā un tajā pašā dienā. Vienkārša savienojumu atjaunošana.
"Kāds tikko izlauzās cauri barjerai Torisvena pusē!" — Deimants atbildēja uz mūsu jautājošiem skatieniem.
Joprojām nav dzintara, bet kurš tad? Un arī no manas robežas!
— Kas tas ir, Reg? Ko tas nozīmē, Eiren? — Vasiļina uztraucās un tūdaļ, elsodama, pielika plaukstu pie vēdera.
— Regs deva atļauju tikai man. "Es nevaru to atdot kādam citam," es atbildēju godīgi, bet kāpēc tas kļuva tik neērti, it kā es būtu pazaudējis pieliekamā atslēgas ar ievārījumu, un tagad ziņoju savam māte…
"Vēl būtu! Kāds ieradās no robežas, ko es kontrolēju, bet es nevarēju aizmigt vai domāt par to. Lūk, tev draklords…” Smaragds pievienoja ugunij viegli uzliesmojošu maisījumu.
— Neuztraucies, dārgais. Tie nav nirfetes,” Regs satvēra sievas roku. — Man jāiet ārā.
Deimants piecēlās un šaubīgi paskatījās uz mums. Bija skaidrs, ka viņš nevēlas atstāt savu sievu mūsu sabiedrībā. Arī Safīrs uzlēca:
"Es zvēru, ka nekaitēšu ne tavai mājai, ne ēnai, ne nevienai dzīvai dvēselei." Es apsolu aizsargāt Dortholu un tās iedzīvotājus kā savējos! — viņš ar zināmu patosu teica.
— Lai tā būtu! — Reginhards pamāja, pieņemdams zvērestu.
Viņš tikai īsi uzmeta man skatienu, un es aizvēru acis, apsolīdamās pieskatīt pili, lai gan man vajadzēja iet viņam līdzi. Taču Regs man ticēja, jo reiz es jau biju iestājies, lai aizstāvētu Dortu Holu, nepiemītot dralorda spējām, un viņam vairs nebija nekāda pamata uz mani būt greizsirdīgam. Bet viņi Safīru nav redzējuši ilgu laiku.
Noskūpstījis sievu, Reginhards mūs pameta, un drīz vien debesīs pacēlās dimanta pūķis, iepriecinot bērnus, kuri, kliedzot, atkal metās pie sienām, sargu nepatikai.
Apmēram piecpadsmit minūtes mēģinājām runāt par abstraktām tēmām, bet kaut kā nesanāca. Visas domas saplūda uz vienu lietu: kur ir Regs un kas notika uz robežas. Droši vien, ja es būtu varējusi izmantot pūķa celiņus svešā reģionā, es būtu devies uz turieni, bet man vajadzēja izrādīt atturību.
— Eirēna, un tomēr, kurš tas varētu būt? — Līna neizturēja. "Un pats galvenais, kā viņš varēja iekļūt Drakendortā bez mana vīra atļaujas?"
— Es pat nevaru iedomāties. Piedod, Lina,” es nožēlojoši nolaidu galvu. "Bet mēs varam jūs aizsargāt."
— Ja nu… Ja tas ir jauns lamatas? — Dimanta Ēna atkal kļuva noraizējusies. — Ja manu vīru vienkārši aizvilinātu. Viņš pats teica, ka šie tavi Zinborro joprojām ir… — viņa nepabeidza, norijot lāstu, kas bija gatavs aizbēgt
