uz Zinborro!" — es teicu, dodoties uz izeju.
"Pagaidi," Reginhards man uzsauca.
Ignorēt to būtu nepateicīgi, lai cik spēcīga laika sajūta izslīd caur pirkstiem. Nopūtusies es centos runāt mierīgi, lai gan iekšā viss trīcēja dīvainā niknuma un baiļu sajaukumā.
"Reg, tagad es beidzot zinu, kur ir mana Ēna, bet var gadīties, ka pēc stundas viņa tiks aizvesta no Zinborro kaut kur, kur es viņu vairs nevarēšu atrast." Tagad man ir Inde, un es jūtu robežu daudz labāk nekā agrāk. Es varu tikt galā.
"Es negrasījos tevi apturēt," Regs mani pārtrauca. — Es lidošu ar tevi.
– Ļaujiet man arī pievienoties. "Palīdzība nebūs lieka," Finbars stāvēja viņam blakus.
— Un es! Un es esmu ar tevi! — Līna neveikli klupās pret mums.
— Nē! — mēs ar dimanta kori izpļāpājām.
Safīrs pārsteigts pacēla uzacis, un Līna aizvainoti sarauca pieri. Sašaurinusi acis, viņa salika rokas uz krūtīm.
"Mīļā," Regs klusi iesaucās, tuvojoties viņai. — Padomājiet par mūsu bērnu. Mēs lidosim ātri, izmantosim pūķu celiņus. Tas var kaitēt jūsu veselībai. Turklāt Zinborro pils ir bīstama. Es nevēlos, lai viņi tevi sagrābtu par ķīlniekiem vai nodarītu jums kaitējumu. Tu zini, uz ko nirfeats spēj,” viņš noglāstīja viņas plecus un ieskatījās viņai acīs.
— Piedod… Tas bija stulbi jautāt. Patiešām, es tikai traucēšu. Vienkārši… Es tik ilgi neesmu redzējusi savu māsu,” Līna strauji pamirkšķināja acis, taču tas nepalīdzēja, un divas slapjas pēdas sarauca viņas vaigus.
— Tu viņu redzēsi pavisam drīz. ES apsolu! — es zvērēju.
— Sagatavo viņas istabu. Eiren, tu neiebilsti, ka Marina pagaidām paliek pie mums. Līna gribēs būt kopā ar māsu, un tev vēl jāsakārto pils…” Reginhards likās samulsis.
— Es neiebilstu, protams. Viņai vēl ir mani jāsatiek. Nedomāju, ka viņa uzreiz piekristu kaut kur lidot kopā ar svešinieku… — tikai tad, kad to pateicu skaļi, sapratu, cik man bija bail, ka Marina mani nepieņems. Kas es viņai esmu? Patiešām, tikai svešinieks…
— Pagaidi, Smaragd! — dimanta man uzsauca, kad es jau biju pacēlusies debesīs. "Es jūs abus vedīšu pa Pūķa takām caur Drakendortu."
Katrs draklords kā meistars varēja dot šādu atļauju citiem pūķiem, taču bija nepieciešams neliels rituāls. Vienkārši sakot, mēs kļuvām par brāļiem. Arī Frosts neatteicās sajaukt ar mums asinis. Lai gan viņš izskatījās nedaudz drūms un nesabiedrisks, viņš iedvesa uzticību. Un bija skaidrs, cik viņš bija noguris no dzīves izolācijā, nezinot, kas notiek apkārt.
Tā nu līdz Zinborro pilij nokļuvām divos soļos, izceļoties tikai tad, kad šķērsojām robežu starp robežām.
"Es jau biju aizmirsis, cik šeit ir skaisti!" Un tas ir silts…” Frost apbrīnoja, kad mēs lidināmies augstu debesīs virs Zinborro pils.
"Nāciet ciemos vasarā un sasildieties," es ierosināju. "Turklāt mēs esam kaimiņi, un jums nebūs jāriskē, pārvarot Pūķa grēdu," es viņu uzaicināju.
— Paldies. Vai es varu meklēt ēnu jūsu robežās? — viņš pēkšņi apmulsis jautāja.
— Noteikti! — mēs ar Berliānu vienā balsī atbildējām.
"Jūs varat meklēt Torisvenā, tiklīdz būsim atbrīvojušies no šī Nirfeat infekcijas cietokšņa," man bija labs garastāvoklis.
"Un Drakendortā," dimants viņu uzaicināja.
"Paldies," safīra glaimoti atbildēja. — Ko lai mēs darām?
— Apciemosim grāfu Zinboro. Galu galā šī ir izrāde manā zemē,” es ļauni pasmīnēju.
24. nodaļa. Jauna istaba, tērps, līgavainis…
Earl Zinborro īpašums, Thoriswen's Reach, Erling Zinborro
Pēc manām aplēsēm, viņi mani marinēja divas vai trīs stundas. Šajā laikā mans cīņasspars pilnībā izsīka, un es sāku slīdēt depresijā. Viņa gulēja uz cietas gultas, pievilka ceļgalus pie krūtīm un aizvēra acis. Žēl, ka miegs nenāca. Es pat nemēģināju tikt ārā. Es arī neredzēju jēgu kliegt un kašķēties. Esmu šausmīgi nogurusi.
Tad pēc manis nāca nepazīstamas kalpones, kā arī divi klusie sargi. Viņi mani pavadīja uz mazgāšanās telpu tajā pašā stāvā. Nav nekā kopīga ar ērtu fontu Lunara kamerās. Gaisma nāca pa šauru un garu logu pie griestiem, pa to varēja izspiesties tikai kaķis. Kāpēc istaba bija mazliet drūma?
Un šeit nebija nekāda greznā fonta, un bija jāmazgājas milzīgā koka vannā kā vannā. Man sāka rasties aizdomas, ka tā ir mazgāšanās telpa, ko izmantojuši kalpi.
— Tev ir tikai stunda. Tad mēs iesim iekšā un izvedīsim jūs no šejienes,” pirms došanās prom teica viens no nirfu apsargiem.
Nu vismaz iznāca… Es slepus atviegloti uzelpoju.
Es nespētu nomazgāties zem viņu skatiena. Un neviens nezina, kā tad viss beigsies. Man bija doma pretoties un paziņot, ka es to nedarīšu, bet iespējams, ka tad viņi mani būtu nomazgājuši ar varu.
Ja godīgi, man pašai pēc brauciena gribējās kārtīgi nomazgāties, un riebums cīnījās ar vēlmi sakopt sevi. Žēl, ka stundu vai divas nevarēsi mērcēt siltā ūdenī.
Vilcinoties iemērcu roku ūdenī, klusi šņācot un lūkojoties. Šī vanna mani patiešām mulsināja. Antisanitāri, noteikti…
"Ūdens ir tīrs un karsts," viena no kalponēm sausi atzīmēja.
Es nolēmu to uztvert kā aksiomu un pārāk daudz nedomāt. Man ir pietiekami daudz citu problēmu. Atsakoties no palīdzības, es izģērbos, uzkāpu ūdenī un sāku steigšus mazgāties. Nu, Nirfeats plāni mainīsies, un viņi mani steigā vilks prom no šejienes. Es nešaubos, ka viņi to var izdarīt.
Pēc mazgāšanas viņi man iedeva garu kreklu, kas sniedzās līdz pirkstiem un aizveda mani atpakaļ. Tad atnāca cita kalpone, rūpīgi apskatīja manus nobrāztos augšstilbus un iedeva vairākas burciņas ar ziedēm:
— Tas ir paredzēts nobrāzumiem, sasitumiem un berzēm. Ieziest reizi divās stundās,” viņa man parādīja brūnu ziedi ar ne pārāk patīkamu smaržu.
— No kā tas ir veidots?
— Manoclus tauku un milzu dēles ekstrakts. "Viss sadzīs vienā dienā," sieviete apsolīja un pasniedza man vēl vienu lielāku burciņu: "Šis ir augu un ziedlapiņu maisījums ķermenim, tas ir sejai." Tu esi nepieņemami iedegusi, nyers. Tas atvieglos apsārtumu un padarīs ādu mīkstāku.
Mana gaišā āda patiešām ir ne tikai iedegusi, bet arī apdegusi! Deguns jau lobījās un draudēja nolobīties.
Bez sirdsapziņas šķipsnām sieviete satvēra manas
