Zinborro. Viņai šķita, ka draklords viņai nemaz nepievērš uzmanību, un Reginharda padomnieks Tapredels iedeva rituālas rokassprādzes, kas pagrieza maģiju pret to, ko viņi valkāja. Negaidījis nozveju, dimanta tos pieņēma, lai neapbēdinātu meiteni, pēc kā apdullināja paša burvību un ieslodzījās dimanta alā. Vai jūs kaut ko zināt par pūķu alām?
— Dzirdi to pirmo reizi.
"Šī ir gan varas vieta, gan patvērums." Tiek uzskatīts, ka visi pūķi tur ir dzimuši un dzīvojuši pat pirms cilvēku parādīšanās Reaches. Šādā alā pūķis ir praktiski visvarens.
"Hmm, kāpēc šim Tapredelam vajadzēja viņu aizvilkt uz vietu, kur draklords kļūtu vēl spēcīgāks…" Es apstājos. — Sapratu! Tas viss ir par aproču īpašo īpašību, vai ne?
— Tieši tā! Reginharda visas cerības bija savā Ēnā. Tā kā viņa tos uzvilka, viņai arī tie ir jānoņem. Taču iespēja, ka Lindara kaut kādā veidā tiks līdz dimanta alai, bija nulle. Regs nezināja, kas ar viņu notika vēlāk, un nodevējs stāstīja visādas šausmas par viņas likteni. Bet pēkšņi alā parādījās Vasiļina…
— Tātad izrādās, ka Lina viņu izvilka? Bet kā?! Kā viņa zināja, kas viņai jādara? Kā jūs vispār atradāt šo alu?
— Līna parādījās tieši alā blakus Klīveram. Līdz tam laikam Reginhards jau bija pavadījis pārāk daudz laika pūķa aizsegā un nevarēja mainīt savu izskatu. Viņa situācijā tas bija diezgan ērti, jo pūķim nav vajadzīga barība, to baro maģija. Taču tajā dienā Regs atkal kļuva par cilvēku.
"Man likās, ka tas ir tēlains izteiciens," es biju pārsteigts.
— Nepavisam. Es pats būtu pietuvojies šim pagrieziena punktam, ja tu nebūtu parādījies. Tajā vakarā, kad tu parādīji manā guļamistabā, viss noritēja labi, lai gan bijām tālu viens no otra,” viņš aizsedza manu roku ar savējo, bet es to uzmanīgi noņēmu.
Draklords atliecās krēslā un turpināja stāstu:
"Toreiz Regs nevarēja atbrīvoties." Viss, kas viņam bija jādara, bija veikt rituālu un padarīt Līnu par savu ēnu. Jā, viņš pat uzreiz nesaprata, ka viņa priekšā nav Lindara, bet gan kāds cits. Jūs trīs izskatāties ļoti līdzīgi.
— Beidz! Es neko nesaprotu. Lindara jau bija viņa Ēna, vai ne?
— Ne īsti. Lindara bija nepilngadīga, kad Zinborro viņu paslidināja pie dimanta. Reginhards gribēja atteikt un turpināt meklējumus, taču laiks gāja uz beigām, un meitene viņam iepatikās. Turklāt viņš zināja, kāda ir Zinborro, un uzminēja, cik grūta viņai bija dzīve tēva mājā.
"Šķiet, ka Herese tajā brīdī jau bija padarījusi Lunāru traku."
— Jā. Tāpēc Regam bija žēl meitenes, kura palika bārene bez mātes un ar dzīvu, bet neveiksmīgu tēvu. Viņš aizveda viņu uz Dortholu un plānoja rituālu veikt vēlāk, kad viņa būs vecāka. Pūķi identificē ēnas uz vietas un jebkurā vecumā. Vismaz jaundzimušajiem. Bet rituālu nevar veikt līdz pilngadībai. Jūsu brāļameita, starp citu, arī ir Ēna. Vai tu zināji? Ļoti neparasta meitene.
— Kādā nozīmē tas nozīmē?
"Daļa Lindaras dvēseles dzīvo viņā." Bet Vasiļina jums pastāstīs sīkāk.
— Sapratu. Tas nozīmē, ka Reginhards nepievērsa Lindarai uzmanību, un viņa kļuva skumja. Iemīlējies glābējā?
— Bez atmiņas! Tāpēc es nepamanīju Tapredela uzvedību. Naivs jērs… Un Vasiļina ir īpaša Ēna. Taisnība.
— Kā šis? Kā tad ir ar pārējiem, vai tie ir viltoti?
“Ir leģenda, ka pūķis pirmo reizi pieņēmis cilvēka veidolu, kad ieraudzīja skaistu meiteni. Tajā pašā laikā sākās jauns dralordu valdīšanas laikmets. Katrs jauns dralords atrada Ēnu — īstu dzīvesbiedru.
— Sieva? — es piesardzīgi ierosināju.
"Ēna ir daudz vairāk nekā tikai sieva." Ēna ir pūķa galvenais dārgums. Mūža pavadonis, viņa mīļotā un vienīgā, ar kuru viņš dala gultu. Ēna padara pūķi pilnīgu un ļauj bez tās palikt cilvēkam, pūķim tas vienkārši nav vajadzīgs. Marina, tu esi mana īstā.
Eirenas vārdi un skatiens uzsita zosādu pāri manai ādai. Es pēkšņi iedomājos par to, cik liela vara ir koncentrēta šī vīrieša rokās, bet viņš uzvedas pilnīgi savādāk nekā mans bijušais vīrs. Viņi pat izskatās savādāk. Cvetkovam es biju rotaļlieta — skaista lelle, kuru vajadzētu iegūt par katru cenu. Eirenai Smaragds ir visnepieciešamākā persona. Tik nepieciešams, ka pēc visa teiktā to ir grūti pārvērtēt.
Tas laikam ir stulbi un naivi, bet es tiešām izkusu. Es gribēju, lai viņš mani vēlreiz noskūpsta, liekot man aizmirst par visu. Bet Eirēna sēdēja un skatījās ar neizturami maģisku skatienu, no kura manas kājas padevās, lai gan es sēdēju. Un man griezās galva, it kā no stiprā alkohola devas.
"Es tevi saprotu un centīšos… kļūt par īsto Ēnu."
Sasodīts, kādas muļķības es tikko izpļāpāju! Es gribēju iesist sev pa pieri. Bet kāpēc gan tā vienkārši nemeties viņam uz kakla?
Jā. Es tik neveikli piekritu viņa priekšlikumam. Būtībā man nav ko zaudēt. Brīvība? Vienkārši man tā īsti nebija. Sākumā es pats to pārdevu par iespēju meklēt māsu. Tad mani turēja gūstā Zinborro, tad Nirfeats, lai gan ne ilgi. Un tagad mani un Torisvena draklordu vieno rituāls, kuru, man ir aizdomas, nevar tik viegli iznīcināt. Un pat ja mēs iedomājamies, ka to var kaut kā atcelt, kādas sekas tas novedīs? Uz kataklizmu, kas iznīcinās pasauli? Situācija ir bezcerīga. Tas nozīmē, ka jums ir jāatpūšas un jāizbauda sevi. Un tomēr es to nevarēju izturēt:
— Vai tu iesi un paskaties uz savu dēlu?
— Nē.
Atbilde šķita negaidīti skarba.
— Bet kāpēc? Bērns ne pie kā nav vainīgs, lai arī kas tevi saista ar viņa mammu.
— Rozai ir mīlošs vīrs. Kā viņš justos, ja es rīkotos tik augstprātīgi?
— Nomet to! Pilī visi jau zina, kurš ir bērna īstais tēvs. Esmu šeit mazāk nekā dienu, un viņi man jau ir ziņojuši.
"Bet pagaidām tās ir tikai kalpu izplatītas baumas." Es viņus pabarošu tikai ar savu vizīti.
“Marina, man tev jāatvainojas. Brīdī, kad viss notika, es pārņēmu kontroli pār Eirenu. Viņš toreiz nebija Draklords, un es baidījos, ka mums sanāks slikti. Šī bija mana iespēja atdzimt. Spokaini, bet vismaz kaut kā. Nirfeats klaiņoja zem Dortholas sienām. Viņi nevarēja tikt iekšā, bet Eirena bija gatava cīnīties par
