domīga un klusa," Liza iznāca uz balkona. Viņa nedaudz paskatījās uz jūru un kautrīgi atgādināja: "Brokastis ir pasniegtas." Tas atdziest.
"Jā, iesim," es nopūtos, vēlreiz paskatījos uz jūru un atgriezos guļamistabā.
Es biju uzaicinājis Lizu pie galda jau iepriekš, kad viņa bija norādīta kā istabene, un tagad, kad biju viņu paaugstinājis par pavadoni, bija pareizi kopā ieturēt brokastis.
— Cik garšīgi! — draudzene ar prieku aizvēra acis, nogaršojot nelielu ogu kūciņu.
Bez prieka uzsmērēju pastēti uz grauzdēta maizes gabala, bet negaršoju. Apetītes nebija vispār.
— Liza, kur ir Pukliks?
— Ak, nyera… Ecofar nespēja pārvarēt barjeru. Pat nemēģināja. Viņš teica, ka noteikti vēlāk jūs atradīs Torisvenā, ja iespējams.
– Žēl gan. Ceru, ka ar viņu viss būs kārtībā,” uztraucos par savu spalvaino draugu, kurš man ne reizi vien bija palīdzējis.
Kā viņš tur viens? Vai tevi noķēra kāds plēsējs vai skaistu spalvu cienītājs? Vai viņam nav bail pavadīt nakti vienatnē?
"Nu, tu padarīji sevi vēl skumjāku, niera." Es neko nesaprotu! Mēs izbēgām no Nirfeats un tikāmies ar mūsu māsu. Mums ir jādzīvo un jāpriecājas! — Liza griezās pa dzīvojamo istabu, izstieptas rokas.
— ES esmu priecīgs. Es joprojām esmu tik priecīgs! Vienkārši domāju,” es pasmaidīju.
— Pārāk daudz domājot, radīsies krunciņas! — Liza teica pārsteidzoši pazīstamu teicienu.
— Vai tu tā tiešām domā? — Es to viltoju.
— Protams, nē! Es tikai atkārtoju pēc nelaiķa Erlesas…” arī Liza kļuva skumja.
— Vai tev ir žēl Heresas?
"Es nezinu… Es viņu ienīdu un baidījos no viņas, bet neviens to nav pelnījis." Un man arī Erlēnas žēl. Es zinu, kā ir palikt bez vecākiem, un Kheress par viņiem parūpējās.
— Lūk. Tagad arī tu esi skumjš. Piedod,” paķēru sviestmaizi un izgāju uz balkona.
Svaigā gaisā parādījās vismaz neliela apetīte, un es sāku lēnām košļāt.
— Njēra, atnesīsim šurp galdu?
— Tas nav tā vērts. Es tikko piecēlos pārāk agri, tāpēc man negribas ēst.
Faktiski apetītes trūkuma iemesls bija Eirena Smaragda. Es nezināju, kā justies par to, ka viņam ir bērns. Starp citu, par bērnu…
— Liza, vai tu nezini, vai Rosa jau ir dzemdējusi?
— Viņai šorīt piedzima puika. Veselīgs un stiprs. Viņš izskatās pēc sava tēva… Jā, tas neatšķiras arī starp dralordiem.
Manā sejā kaut kas parādījās, un Liza to pamanīja.
— Nyera, vai kaut kas nav kārtībā?
— Ne īsti. Viss ir kārtībā… Es domāju šādi: Rosa ir precējusies. Izrādās, ka bērns ieņemts ārlaulībā. Un kurš ir bērna tēvs, šķiet, nav noslēpums. Tas nozīmē, ka arī viņas vīrs apzinās, bet kā tad tas notika?
— Ko viņa varēja darīt, njera? Draklordiem nav pieņemts atteikt. Un tas, ka bērns ieņemts ārlaulībā, nav par ko uztraukties. Smaragda pūķis izvēlēsies, kurš no viņa nākamajiem bērniem kļūs par mantinieku. Galu galā Eirens Smaragds arī ir nelietis, un viņam nevajadzēja kļūt par Valda mantinieku, bet tomēr par tādu kļuva.
— Jā. Tātad, nav pieņemts atteikties no dralordiem? — rūgti pasmaidīju, izceļot šo kā galveno no visas tirādes.
Nez kāpēc kļuva nepatīkami. Es gribēju domāt par Torisvena dralordu kā cēlu cilvēku — glābēju. Un ne jau kā sieviešu mānītāja un īpaši izvarotāja.
— Ko tu runā, nyera! "Es nedomāju, ka Eirena Smaragda paņēma Rozu ar spēku," Liza steidzās visu izskaidrot. — Drīzāk gluži otrādi. Lai gan dralordi ir vientuļi, viņi ir pievilcīgi visām sievietēm, tāpat kā dažas citas. Šķiet, ka tā darbojas pūķa esence. Sievietes pakaras uz viņām, un, ja paminās, tad aizies jebkurš, aizmirstot par vīru, bērniem, jaunavību… Saka, ka šajā gadījumā ir tāda bauda, ko atceras visu mūžu! — Liza nepārprotami citēja kādu pieredzējušu matronu, jo viņa nosarka.
"Viens nav vieglāks par otru," es pakratīju galvu un saraucu pieri, atceroties savu reakciju uz Eirenu.
No pirmā acu uzmetiena sapnī mani piesaistīja šis pilnīgi nepazīstamais vīrietis, un šī pievilcība bija kaut kā neveselīga. Man šķiet, ka tā nenotiek. Un izrādās, ka visa būtība ir pūķa būtība…
— Kāpēc tu jautā, nyera? — Liza aizdomīgi samiedza acis.
— Tāpēc, ka es esmu Smaragda pūķa ēna.
Liza atvēra acis, bet viņai nebija laika neko teikt, tieši tajā brīdī virs jūras parādījās pūķis. Strauji tuvojoties pilij, viņš pagrieza spārnus, dodoties apgriezienā.
"Labrīt, Ēna! Atvainojiet, ka kavēju, es drīz būšu klāt,” es dzirdēju savā galvā.
Apmēram pēc desmit minūtēm Eirena ielauzās manos kambaros. Mēs ar Lizu šo laiku pavadījām, mēģinot panikā uzvilkt man kleitu un kaut kā izķemmēt matus. Torisvenas dralors paskatījās uz Lizu tā, ka viņa, zemu paklanusies, aizbēga. Viņa tikai čukstēja ar lūpām: "Piedod!"
Brīdi sastingusi, Eirēna pieliecās pie manis, nodomādama vai nu apskaut, vai noskūpstīt, bet es pieliku roku sev priekšā un paspēru soli atpakaļ, pārkāpjot distanci.
"Labrīt, draklord," viņa iesaucās un pasmaidīja. — Es steidzos jūs apsveikt ar dēla piedzimšanu.
Eirena paskatījās uz mani ar slēptām skumjām.
— Redzi, ko tu izdarīji, Smaragd! — Viņš nolieca galvu.
"Man žēl…"
— Tātad! Tas ir kaut kāds vājprāts,” es nervozi iesmējos. "Tu skaties uz mani, bet tu runā ar kādu citu, un manā galvā ir kāds cits."
"Piedod, ja tas jūs biedē, bet pretējā gadījumā es nevarēšu jums izskaidrot situāciju," atkal atskanēja Smaragda balss.
Nez kāpēc to bija vieglāk uztvert, kad lidojām uz pūķa. Un tagad, kad tuvumā bija tikai cilvēks, nevarēju atbrīvoties no sajūtas, ka palieku traki.
— LABI. "Es apsēdos," viņa aizgāja un apsēdās pie galda un sāka smērēt pastēti uz jaunas sviestmaizes. Ne tāpēc, ka man būtu apetīte, bet vienkārši tāpēc, lai manas rokas būtu aizņemtas. — Vai tu paēdi brokastis?
— Nē. Lietas aizņēma ilgāku laiku, nekā es gaidīju. Es tikko lidoju no Torisvenas un atbraucu tieši šeit. "Man bija jāpārliecinās, ka ar tevi viss ir kārtībā," dralors izskatījās tā, ka karstums izplatījās pār pleciem un parādījās zosāda.
— Kas ar mani varēja notikt? — Es samulsu un pasniedzu viņam sviestmaizi uz maza šķīvja: "Palīdzi sev." Tas
