tieši tā! Tāpēc es parādījos blakus Indētājam! — izteicu savu minējumu.
Viņa ierunājās un apstājās, saprotot, ko bija izpļāpājusi.
Reginhards un Eirena savādi saskatījās, bet Finbārs neizpratnē skatījās uz mani:
— Nyera Marina, par ko tu tagad runā?
Šķiet, ka es izpļāpājos par daudz… Man steidzami kaut kā jātiek no tā ārā, ar to nepietika, lai draklords mani pierakstītu kā nirfeat, piemēram, Lizu. No vienas puses, draklordi zina daudz labāk nekā Liza, ka nirfi nevar pieskarties robežu taustiņiem, bet es šeit neesmu vietējais.
"Es gribēju teikt…" es sāku murmināt, pilnīgi neizpratnē.
Vārdi nenāca, pārāk daudz bija uzkritis man uz galvas pēdējo 24 stundu laikā.
"Es tev visu paskaidrošu vēlāk, Finbar," palīgā nāca dimanta pūķis, apsteidzot Eirenu. — Un tagad mums vajag lidot. Manai sievai esmu vajadzīgs.
Viņš pagāja malā, un tad es ieraudzīju īstu brīnumu: vīrieša figūru pēkšņi apmākusi dūmaka, izauga veselā mākonī, kura iekšpusē bija redzams milzu ķirzakas siluets. Migla uzreiz noskaidrojās, atklājot manām acīm īstu pūķi!
"Māmiņas…" Es paspēru soli atpakaļ un atbalstīju muguru pret kāda krūtīm.
"Nebaidieties," Eirena čukstēja. "Tas joprojām ir Reginhards."
"Pasteidzies, Berlian. Bet jums joprojām nav jābaidās no manis."
“Esmu šausmīgi greizsirdīgs! Briesmīgi! Viņas pirmais lidojums nebūs ar mums! Tas nav godīgi!"
— Manā galvā kāds runā! — Es aizvēru acis, nespēdama pieņemt svešās balsis manā galvā.
— Viss ir kārtībā. Tie ir Berlian un Emerald. Mūsu pūķu esences nevar skaļi sazināties cilvēku valodā, tāpēc tās runā garīgi,” skaidroja Eirena.
Es pagriezos un paskatījos uz viņu ar baiļu un sajūsmas sajaukumu:
— Un tu arī to vari?!
"Es varu," viņš patiesi pasmaidīja.
— Vai es nenokritīšu? Vai es nesasalšu? Cik ilgs ir lidojums? — es apbēru dralordus ar jautājumiem, kamēr Eirena man palīdzēja iekārtoties dimanta pūķa mugurā.
"Tu nekritīsi, maģiskā aizsardzība neļaus un pasargās arī no aukstuma," mierināja Eirena.
"Tas nav garš lidojums. Erling Zinborro atrodas pie pašas robežas, un tad es izmantoju pūķu celiņus. Viss lidojums neaizņems pat pusstundu.
"Pusstunda ir pieņemama," es piekritu, piesardzīgi skatoties lejup.
Pūķis uzreiz piecēlās līdz ķepām un ar vienu spēcīgu lēcienu pacēlās no zemes, ar blīkšķi izplešot spārnus. Es kliedzu šausmās un tad sajūsmā, kad mēs steidzāmies pretī debesīm.
"Smaragds ir nelaimīgs, viņa greizsirdība dedzina manus papēžus"
"Ir iemesls."
Pēc šīs frāzes man likās, ka divas būtnes sarunājas uzreiz, bet Eirena palika zemāk! Dīvaina sajūta…
Viņi ar mani nesazinājās, un es neuztraucos uzdot jautājumus. Es vienkārši izbaudīju lidojumu un apbrīnoju attēlu zemāk. Es pat atpazinu ceļu, pa kuru mēs ar Lizu gājām, un pāris vietas, kur apstājāmies pa nakti.
Mēs tiešām ilgi nelidojām. Pūķa spārnu ātrumu varēja tikai apskaust, bet tas man nesagādāja nekādu diskomfortu aizsardzība darbojās perfekti, pasargājot no vēja un krišanas. Ceļš līdz robežai ilga apmēram piecpadsmit minūtes, ne vairāk. Kad bijāt Drakendortā, Berliāns brīdināja:
"Nebaidieties, iesim uz pūķa taku."
Tajā pašā brīdī telpa apkārt izplūda, un likās, ka mēs atrodamies tunelī. Nekas nav redzams, tikai krāsu plankumu svilpošana un mirgošana, saplūstot vienotā gaismas plūsmā. Tas ir līdzīgi tam, kā zinātniskās fantastikas filmās tiek attēlota hiperpāreja. Laika ritējums šeit jutās kaut kā savādāks. Es pat nevarēju droši izlemt, vai tas ilga ilgu laiku vai beidzās uzreiz.
Pēkšņi gaismas straumes atkal pārvērtās par plankumiem, un tie, savukārt, ieguva izteiktas aprises, un es ieraudzīju tik majestātisku kalnu grēdu, ka man aizrāvās elpa. Uz tās fona stāvēja milzīga pils ar augstiem torņiem, ziliem jumtiem un pelēkām sienām. Viņš stāvēja virs klints, aiz kuras viļņoja bezgalīgā jūra. Pa zaļganajiem viļņiem skraidīja balti jēri, it kā dotu mājienus par vietējo ūdeņu skarbo dabu.
Asaras tecēja pār manu seju, jo redzēju tādu krāšņumu.
"Marina, vai kaut kas notika?" — Berlians uzreiz satraucās.
— Nē nē! Tas ir vienkārši… Daba ir ļoti skaista… Tādi kalni… Piekraste,” es nošņācu.
“Šī ir Pūķa grēda un Septiņdesmit septiņu vētru jūra. Man prieks, ka jums patīk Drakendortā."
Lidojot plašā lokā ap pili, pūķis ļāva man apbrīnot apkārtni, un tad sāka nolaisties un nolaisties plašajā pagalmā. Pie sienām bija sargi, un lejā rosījās cilvēki. Bērnu bars nekavējoties bezbailīgi metās mums pretī.
Tieši tad, kad domāju, ka nokāpt no tāda augstuma nebūs viegli, nogāzos un atrados dralorda rokās. Viņš uzmanīgi nolika mani kājās. Bērni pārstāja skraidīties pa pagalmu, un pieaugušie aizmirsa par savu biznesu. Visi sastinga, pārsteigti skatījās uz mums. "Mēs esam ieradušies," paziņoja Reginhards Berlians un iepazīstināja mani ar klātesošajiem: "Šī ir Nyera Marina, Nyera Vasiļinas māsa." Lūdzu mīlestību un cieņu.
Visi kā viens paklanījās, cauri pūlim izskrēja čuksti, un es nojautu, ka viņi apspriež mūsu līdzības ar Vasiļinu. Meitene ar pārsteidzošiem matiem, kas saulē mirdzēja zeltā, izcēlās no bērnu bara.
— Tante Marina, sveiks! Es esmu Zlata, man ir astoņi gadi. Tante, tu esi ļoti līdzīga manai mātei. Oho!
Neticēdams savām acīm raudzījos uz…savu māsasmeitu?!
Mūsu līdzību nebija iespējams nepamanīt. Vai tiešām Vasiļinai ir meita? es nošņācu.
— Es… esmu tik priecīgs tevi satikt! — viņa izdvesa, apskaujot meiteni.
— Tante, kāpēc tu raudi?
— Ar laimi, mazulīt!
— Draklord, pasteidzies! — no galvenās ēkas puses mums pretī skrēja meitene. — Nyera Shadow gaida jūs kamerās.
— Ejam! — Reginhards pavēlēja.
— Man ir jāiet. "Es ilgu laiku neesmu redzējis tavu māti," es uzsmaidīju meitenei.
— Esmu ar tevi! — viņa izlēmīgi pavēlēja.
— Nē, jaunais nyera. Tava māte stingri aizliedza tev iet pie viņas šajā laikā,” istabene, kas nāca pēc dralorda, stājās viņai ceļā.
Sākās sadursme, bet es nedzirdēju tā beigas, un es ar draklordu uzkāpām pa plašo lieveni līdz ieejai pils galvenajā ēkā. Knapi sekojot līdzi vīrieša steidzīgajiem soļiem, paspēju paskatīties apkārt, pamanot omulīgo atmosfēru un pat dažas mūsdienīguma piezīmes. Manas pasaules modernitāte…
Pacēlušies uz otro stāvu, iegriezāmies plašā ar ainavām un grīdas vāzēm ar augiem rotātā koridorā un
