Skūpsts notika. Bija sāļa garša, vai nu asaras vai asinis… Sākumā maigs, ātri kļuva gandrīz trakulīgs. Un arī, iespējams, šis ir manas dzīves labākais skūpsts. Īsta!
Rokas uz vidukļa un starp lāpstiņām pievelk mani tuvāk, lai es varētu sajust stiprā ķermeņa siltumu. Bet es tikai priecājos. Es pieķēru pirkstus pie drakloda pleciem, it kā atlaistu vaļā, es lidotu bezdibenī. Es pieķēros viņam un negribēju apstāties. Viņa mani noskūpstīja pilnīgi brīvprātīgi un it kā pēdējo reizi…
Kaut kas tajā brīdī notika ar mani vai ar mums… Kaut kas ļoti svarīgs. Kaut kas tāds, ko nevar aprakstīt vienkāršiem vārdiem. Bet es to jutu uz savas ādas. Likās, ka es ieaugu šajā pasaulē. Es atradu saknes, sajutu zemi, kas paslēpta kaut kur zem akmens grīdas. Jutu ziedu smaržu, dzirdēju putnu dziedāšanu un vēja skaņas koku galotnēs. Burbuļu rīboņa purvos, augošās zāles šalkoņa. Čūskas čaukstošā skaņa, mēģinot tikt prom no ceļa. Tas viss man pēkšņi kļuva pazīstams. Manējais!
Es nezinu, kā citādi to aprakstīt. To var sajust tikai ar visu savu dvēseli.
„Eirēna…” viņa izdvesa, pēkšņi atņemot vīrieša lūpu siltumu.
Tajā pašā laikā pazuda visas pārējās cilvēkiem neparastās sajūtas, un es atkal nokļuvu aizsargājošā kokona saspringumā, aiz kura plosījās nirfeats, apstulbuši un satraukti. Izrādās, pagāja tikai daži mirkļi, bet kādi spraigi!
— Notika?
Eirena pamāja.
"Es drīz atgriezīšos," viņš pasmaidīja un paspēra soli atpakaļ, vienlaikus ietinot sevi bruņās.
Aizsargkokona cietās sienas nez kāpēc viņu nemaz netraucēja. Godīgi sakot, es arī. Kamēr es esmu šeit, Nirfeats un viņu sasodītā karaliene mani nesaņems. Pārsteidzošā kārtā viss notikušais man atgrieza mieru. Un pat nedaudz sāpošs pirksts kļuva par kaut ko līdzīgu enkuram. Atgādinājums, ka es neko nesapņoju. Ka esmu šeit un tagad.
Bet Eirens atradās starp ienaidniekiem. Viņš viegli atbrīvoja ceļu uz galdiem, izkaisīja nirfeats, un lielākā daļa no tiem palika guļam uz zemes tādā stāvoklī, kādā viņi krita. Visi uzreiz uzbruka draloram. Pat kritušie sāka rosīties un sāka celties.
— Eirēna! Tur ir Gaero! Viņš ir nekromants! — es kliedzu, meklējot Slikto Puisi, bet viņš nekur nebija redzams.
Savādāk ne, necilvēks apbur viltīgo!
Ātri tikusi galā ar tiem, kas turēja rokās Zinborro meitenes, Eirena tās atbrīvoja no virvēm. Nirfeatiem izdevās tos piesiet pie galdiem. Affi bija visneveiksmīgākā, viņai jau bija atņemtas drēbes un pat noasiņoja. Viņa ātri noslīdēja lejā un, sarāvusi, sāka vākt drēbju atgriezumus. Grapas kleita tikko bija piegriezta, un viņa, nepievēršot tam uzmanību, metās pie galda kopā ar Miskaliju. Šķita, ka Zinborro jaunākā meita vēl nebija aiztikta, taču viņa gulēja un nekustējās. Ceru, ka vienkārši noģību…
Draklords nesamīļojās ne ar dzīviem, ne augšāmcēlušies mirušajiem. Pagriezies, viņš atbildēja ar liesmas sienu. Zaļās mēles, garākas par cilvēka augumu, ātri pārslīdēja pāri zālei tieši manā virzienā. Kokonam no viņiem nekāda kaitējuma nebija, bet visi pārējie vienkārši iztvaikoja. Nepagāja ilgs laiks, lai saprastu, ka pelnu kaudzes uz grīdas ir viss, kas no tiem palicis.
Eirēna pēc rituāla patiešām kļuva stiprāka. Paskatieties, viņam ir bruņas, un viņa maģija ir tik spēcīga!
— Pagaidi, Eirēna! Uzgaidi! — es iedrošināju dralordu, pārraidot viņam visu to labāko.
Nirfeja atkal iesaistījās kaujā. Vampīrs vairs nesmaidīja, viņa tikai smīnēja, viegli rokājot ar garu rīkli, kādu viņi parasti izmanto, lai zīmētu sargus. Vai nu alebarda, vai glaive. Es nesaprotu šāda veida ieročus. Viena lieta bija skaidra: viņa par katru cenu izvairījās no kontakta ar indētāju, kas atradās dralorda rokās.
Sapratusi, ka nevar tikt galā ar viņu vienkāršā cīņā, viņa mēģināja tikt pie meitenēm. Viņi cīnījās ar tādu ātrumu, ka man vienkārši nebija laika izsekot viņu kustībām. Tas bija forši un reizē biedējoši. Likās, ka jebkurš nepalaists sitiens varētu būt pēdējais. Taču kādā brīdī Eirena noķēra Nirfeju un paspēja viņu mest malā. Kā milzīgs zirneklis viņa piezemējās tieši pie sienas un šņāca kā dzīvnieks.
Ēnas stūros sabiezēja un vienlaikus metās pretī Zinboro meitām no visām pusēm. Uzplaiksnīja duša: "Šoreiz viņš nepaspēs laikā…"
Acīmredzot Nirfeja domāja to pašu, jo viņa smējās kā tipisks nelietis. Nopietni?!
Es uzmetu seju, pamanījusi, ka Eirena tomēr to izdarīja. Uz šo brīdi visas trīs meitenes bija sapulcējušās kopā, un dralords apklāja viņas ar tieši tādu pašu slīpētu kokonu kā viņš mani. Šķita, ka Nirteju tas iespaidoja.
— Vai jūs domājat, ka esat mani uzvarējis, jo jums izdevās izveidot divas “pūķa olas”?
— Nezinu. "Mēs tūlīt pārbaudīsim," Eirena paraustīja plecus.
Pretinieki lēnām apstaigāja viens otru apli.
"Neviens dralors ar mani nevar tikt galā!" Spēles beigušās, mazulīt! — Viņa ar nicinājumu izspļāva pēdējo vārdu.
Visums pēkšņi nodrebēja, un es, nespēdama pretoties, biju spiesta pāriet. Mana dvēsele kļuva nemierīga.
— Kas notiek?
Šķiet, ka Eirena atšķirībā no manis to zināja. Smaidot viņš atzīmēja:
— Nederēs. Mums būs godīgi jācīnās, nirfeatka!
Draklords pēkšņi pameta roku uz priekšu, it kā noķertu lidojošu odu. Noķēru un pavilku kaut ko neredzamu. Viņam bija smagi jāvelk, un Eirenas sejā bija redzams ārkārtīgs sasprindzinājums. Un tad viņš asi raustījās pret sevi, un man šķita, ka no visa, ko redzēju sev apkārt — no griestiem, sienām, galdiem un logiem, ir noslīdējis melns plīvurs.
— Nē! — Vampīrs bija nopietni nobijies.
Balles zālē bija divas ieejas, un tajā brīdī šķita, ka to durvis bija aizpūtusi viesuļvētra. Divi vīrieši metās iekšā.
— Nirfej, kā būtu ar trim dralordiem? — Eirena sarkastiski jautāja, dodot mājienus uz iepriekš izrādīto lielīšanos.
Nu jā. Trīs dralordi noteikti nav tas pats, kas viens. Un viņi visi uzbruka viņai vienlaikus bez jebkādas vilcināšanās. Tikai mirkli pirms vampīru iedūra uzreiz trīs asmeņi, viņa sabruka melno mušu virpulī un pazuda.
— Viņa ir aizgājusi! Viņa ir prom, stulbi! — liels, gaišmatains vīrietis dusmīgi norūca.
Viņš no visas sirds spārdīja metāla bļodu, un tā ar rūkoņu ripoja pa akmens grīdu, skaļi atsitoties pret sienu. Otrā, tumšmatainā, ar kārtīgu bārdu un bālu ādu, bija atturīgāka. Viņa sašutumu atklāja tikai ass žests, ar kuru viņš atgrieza zobenu tā apvalkā.
