Pirmais paskatījās pa istabu, tik tikko apstājoties pie mana kokona.
— Eiren, piedod. Mēs nevarējām laicīgi jums palīdzēt. Viņi iztīrīja pagalmu, kā bija sarunāts, bet nevarēja šeit iekļūt,” viņš noplātīja rokas.
— No ārpuses nāca skaņas. Mēs dzirdējām un sapratām, ka jūs cīnāties, bet, tiklīdz atvērām durvis, mūsu priekšā parādījās pilnīgi tukša zāle…
"Nirfejas burvība," Eirena paskaidroja, tik tikko atveldama elpu. "Viņa kaut kā izolēja mūs no ārpasaules." Es to uzreiz nesapratu, bet, veicot rituālu, es visu sapratu… Robeža palīdzēja.
Eirens noņēma aizsardzību, atbrīvojot mani no gūsta.
— Rituāls? — tumšmatainais jautāja, skatīdamies uz mani. "Vai jūs atradāt Ēnu šeit un tagad?!"
– Ēna?! Bet…” gaišmatainais asi pagriezās un pārsteigts pacēla uzacis: „Es neticu savām acīm!” — viņš izdvesa. — Viņi ir pārsteidzoši līdzīgi, tikai…
"Acis ir dažādas," Eirena gāja man pretī, pastiepdama roku.
Es bez vilcināšanās ieguldīju kaut ko, kas nebija mans. Tāpēc es jutos mierīgāka blakus šiem diviem vīriešiem, no kuriem izplūda briesmas un spēks.
– Šī ir Nyera Marina, Smaragda pūķa ēna. "Mana ēna," Eirena mani iepazīstināja. — Marina, tas ir Nyer Finbar Frost, robežu draklords Kirfarong un safīra pūķis, un tas ir Nyer Reginhard Berlian, ierobežojumu dralords…
"…Drakendorta Reach un Dimanta pūķis," es pabeidzu viņam un pasmaidīju, pieklājīgi ņirgājoties. — Prieks iepazīties, Nieres. Nier Berlian, esmu daudz dzirdējis par tevi kā spēcīgu un gudru valdnieku. Pirms dažām dienām es devos uz Drakendortu tikai ar vienu cerību — saņemt jūsu palīdzību. Tagad es redzu, ka mans plāns bija pareizs. Es tur nenokļuvu, bet jūs joprojām esat šeit.
— Tavs draugs sasniedza robežu. Viņa mums pastāstīja par jūsu drosmi, kas ir vislielākās uzslavas vērta.
— Ak, tā nebija drosme. Vairāk kā izmisums,” es samulsu.
"Nenonieciniet savus nopelnus, jo pateicoties jums, Torisvena robežas atslēga atgriezās patiesajam valdniekam." No šī brīža jūs esat gaidīts viesis Dortas zālē. Tava māsa būs neticami priecīga satikt tevi pēc iespējas ātrāk. Eiren, tu taču neiebilsti uzreiz pie mums doties, vai ne? — Viņš intensīvi paskatījās uz manu draklordu.
— Par ko mēs runājam, Reg! — viņš nerunājot piekrita.
Un es pēkšņi akūti apzinājos, ka pavisam drīz satikšu savu māsu.
"Vasiļina…" es nočukstēju, piespiežot roku pie mutes.
Kaklā sacēlās ciešs kamols, neļaujot man pateikt ne vārda. Likās, ka es mēģināšu un noteikti izplūdīšu asarās viskaunīgākajā veidā.
— Atvainojiet, bet kas ir šīs meitenes? — Finbārs Frosts jautāja, skatīdamies uz otro kupolu, kas joprojām sedza māsas.
"Tie ir Zinborro Erlini," es sapratu.
— Zinborro? — Reginhards Berlians naidīgi nospļāva.
Man ļoti nepatika, kā dralordi skatījās viens uz otru.
— Lūdzu, nekaitējiet viņiem! Viņi jau ir pietiekami cietuši. Viņu māte tika nogalināta tieši viņu acu priekšā. Sodīt Earl Zinborro, viņš bija tas, kas sajaucās ar Nirfeats, bet neaiztieciet viņa meitas. Viņi ir tikai upuri!
"Diemžēl kāds jau ir sodījis Ērlu pirms mums," sacīja Finbars Frosts.
— Kā ar viņu? — Eirēna jautāja.
— Miris. Varbūt viņš saindējās vai kāds viņam dzērienā ielika indi. Mēs viņu atradām viņa birojā tādā stāvoklī, ka viņu nevarēja apskaust,” skaidroja ziemeļnieks.
"Žēl," Reginhards nopūtās. "Es cerēju uz tiesu un nāvessodu, bet šim gļēvulim izdevās izvairīties no taisnības. Kā ar Erlesu? Man šķiet, ka viņa ir ne mazāk iesaistīta šajā visā.
"Nirfeja viņu nogalināja," es atbildēju, skatīdamies uz Kheresas ķermeni.
"Tātad Ērlings Zinborro palika bez saimnieka," nodomāja Eirena. "Mums jāieceļ jauns grāfs." Zinborro vairs nebija dēlu…
"Tas ir uz labāko," ziemeļnieks pasmīnēja.
"Jā…" es garīgi izdvesu.
Kas zina, kāda morāle šeit valda. Varbūt dēlus sodīs ar nāvi par tēva grēkiem. Tomēr pasaule dažviet ir diezgan viduslaiku laikmeta.
— Eiren, man ir ideja! — piesaistīja dralorda uzmanību. — Kā būtu, ja vecāko Erlīnu apprecēsim ar cienīgu cilvēku, kurš varēs šeit atjaunot kārtību un uzturēt kārtību uz robežas?
Draklordi atkal paskatījās viens uz otru.
— Nav slikta ideja. Viņi to darīja vairāk nekā vienu reizi, mainot ģimenes galvu, ja kāda iemesla dēļ tas tika pārtraukts,” atbildēja Finbars Frosts.
— Vai tev kāds ir prātā?
Eirena padomājusi pamāja.
— Jaross Nergs, Ērla Nerga vidējais dēls, ir izcils karotājs un uzticīgs kalps, taču pēdējā laikā konfliktē ar vecāko brāli. Es uztraucos, ka kaut kas nesanāks. Nepietika tikai ar pilsoņu nesaskaņām. Jaross uzskata, ka vecākais ir vīrs un nav cienīgs ieņemt klana galvas vietu. It kā pārāk neizlēmīgs. Kas attiecas uz mani, mantinieks ir vienkārši saprātīgāks un gudrāks sava vecuma dēļ, bet… Es negribētu, lai šī konfrontācija beidzas ar asinsizliešanu, bet tas notiek.
"Pareizs lēmums novirzīt savu enerģiju labam mērķim," Reginhards pamāja. “Tajā pašā laikā viņš sajutīs, kas ir atbildība pret cilvēkiem. Vai jūs domājat, ka viņš šeit var tikt galā?
"Tagad es varu aizsargāt robežu ar barjeru, un es cīnīšos ar tiem nirfiem, kuriem nav laika aizbēgt uz Berštonas teritoriju."
"Tas ir lieliski," Reginhards pamāja.
— Eirēn, man ir jālūdz labvēlība. Ļaujiet man vispirms apskatīt māsas. Ko darīt, ja starp viņiem tiek atrasta mana Ēna? — Finbārs jautāja, tik tikko atturēdams sāpīgu grimasi.
"Tu to būtu sajutusi, tiklīdz būtu iegājusi," Eirens pamāja ar galvu, bet noņēma aizsargājošo kokonu.
Jaunākās māsas piespiedās pie Grapas, kura ar drūmu apņēmību sejā apskāva viņas, it kā mēģinātu tās aizsargāt.
Es nezināju, vai viņi dzirdēja mūsu sarunu vai nē. Taču viņa zināja, ka kailai Affinatai diez vai būtu patīkami būt visu priekšā tik pazemojošā formā. Lai kā viņa centās slēpties aiz Grapas, tas neko daudz nepalīdzēja. Tāpēc es apņēmīgi piegāju un vienu vai divas reizes parāvu aizkaru. Biezais audums nepadevās. Saprotošā Eirena ar griezīgu vēzienu nogrieza gabalu, kas bija nedaudz garāks par manu augumu.
"Paldies," es pateicos un uzmetu to pār Afi pleciem.
Viņa atbildēja ar tik apmulsušu skatienu, ka es pēkšņi sapratu, kas par bērnu. Izlutināts, dusmīgs, kaprīzs, bet bērns. Bet varbūt viss vēl nav zaudēts?
Finbar Frost piegāja pie meitenēm. Viņš ilgi skatījās uz
