katru, bet tad klusībā pamāja ar galvu un devās prom.
27. nodaļa. Māsas, bērni, draklordi
Eirēna īsi paskaidroja Grapai, kas sagaida viņas piedzimšanu.
— Draklord, es izpildīšu tavu gribu un pazemīgi kļūšu par sievu tam, uz kuru tu norādi. Ļaujiet man tikai apglabāt savus vecākus un atstāt manas māsas. Es viņiem rūpīgi sekošu līdzi. Es parūpēšos par viņu audzināšanu… Lūdzu, draklord! Man vairs nav neviena, izņemot viņus…
Vecākās Erlīnas tumšajās acīs dzirkstīja neizlietas asaras, bet māsas atklāti šņāca.
— Es atļauju. Bet ja nu vienīgi mani sasniegs baumas, ka esi nogriezusies uz sava tēva ceļa…
"Ļaujiet Pūķim Progenitor mūs iznīcināt uz vietas!" — Grapa kaislīgi iesaucās un pagrūda māsas.
Viņi sacentās viens ar otru un sāka lūgt draklordu atstāt viņus tēva mājā un zvērēt uzticību. Šķiet, ka tad, kad patiešām kļūst karsts, viņu galvas sāk domāt. Pat Affinata saprata, ka flirts ar Nirfeats ir postošs piedāvājums.
"Afij," es uzsaucu vidējai. Viņa bailīgi skatījās uz mani, gaidot viltību. Atklāti sakot, es gribēju viņai atriebties, bet apspiedu šo sīko vēlmi. Meitene šodien jau ir pārdzīvojusi tik daudz, ka nepaies ilgs laiks, kad viņa nokļūs no sliedēm. Un tomēr… — Uzzinu, ka nolēmu būt ļauns… Apvainoju māsu, istabeni, zirgu, suni… Tas nav svarīgi. Jebkurš kaitējums, ko jūs nodarāt, un jūs to ļoti nožēlosit. Sapratu? Vienreiz brīdinu. Ja tu uzvedīsies labi, mēs atradīsim tev cienīgu dzīvesbiedru. Ja tas ir slikti, jūs apprecēsit arklu Drakendortā, un es darīšu visu, lai jūsu dzīve būtu pilnīgi atšķirīga no tās, pie kuras esat pieradis.
Tas ir zemiski no manis. Vile… Bet ko darīt?
Affi bailīgi pamāja ar galvu:
— Es… es… N-nekad vairs! N-nekad!
— Vismaz viena laba vai noderīga lieta dienā. No visiem! — es bargi paskatījos uz Miskaliju.
Jaunākā Erlīna stostījās:
— Jā, ieguva.
"Eiren, man jāatgriežas," atgādināja dimants.
— Vai ar Vasiļinu kaut kas nav kārtībā?
— Es nezinu… Es esmu noraizējies sirdī. Man vajadzētu būt mājās.
Viņa bažas pārņēma mani. Līdz ģībonim un vājumam kājās es baidījos, ka Visums nekad neļaus man un manai māsai atkal satikties.
— Eirēna? — es saucu, nezinādama, kā izteikt visu, ko jutu.
Mans dralords nopūtās.
— Lido ar Reginhardu, Ēna. Es būšu vēlāk. Es sakārtošu lietas un mēģināšu būt Drakendortā tuvāk vakaram. Reg?
— Neuztraucieties par Marinu. Tava Ēna pie manis ir pilnīgi drošībā.
Vīri apmainījās skatieniem, it kā zīmogotu līgumu. Un es virzījos uz Grapu un apskāvu viņu:
— Uzgaidi! Sliktākais jau ir aiz muguras. Ja tu centīsies, tu paliksi savas mājas saimniece. Galvenais ir nepielaist draklordu,” viņa čukstēja ausī.
— Es tevi nepievilšu! Man neizdosies! Marina, paldies,” viņa pateicās. — Un par tām grāmatām. Protams, viss tur ir pilnībā izdomāts. Bet tieši pateicoties viņiem es sapratu, ka nevēlos precēties ar Klaidu, norīt viņu kopā ar Purvu!
— Pa labi. Nirfeat nav tas, kas jums nepieciešams.
Draklordi atlaida meitenes kalpu žēlastībai, kuri tikko uzdrošinājās parādīties balles zālē, un devās mani un Reginhardu izvest.
— Marina, vai tu vēlāk apciemosi mani? — Grapa satvēra manu roku.
Likās, ka līdz ar manu aiziešanu kūst arī viņas paškontrole.
— Obligāti. Un, kad es ieradīšos kāzās, mēs izvēlēsimies jums brīnišķīgu tērpu! — apsolīju, kas izraisīja skumju smaidu. — Tagad esi stiprs. Tagad jūs esat atbildīgs par savām māsām, bet tas varētu būt sliktāk. Daudz sliktāk.
Grapa piekrītoši pamāja ar galvu un atpalika.
— Reg, man pēc iespējas ātrāk jāslēdz limits. Vai varat man pateikt, kā to izdarīt pareizi? Tagad, kad Nirfeja zina, ka man ir Indētājs, viņa jebkurā brīdī var atgriezties ar armiju. Iespējams, ka tas jau stāv kaut kur tuvumā un gaida komandu. Un es… Torisvens vēl nav gatavs pilnvērtīgai cīņai.
— Par ko mēs runājam! Klausies,” Reginhards ejot sāka skaidrot, kas un kā jādara. "Bet man tikai šķiet, ka Nirfeja neparādīsies," viņš piebilda beigās.
— Kāpēc tu tā domā? — Finbārs iejaucās.
"Viņa uzkrāja spēkus septiņus gadus, bet man izdevās gandrīz vienam pieveikt viņas armiju Dortholā," atbildēja Reginhards. “Pēc vesela gada vairs netika mēģināts iekļūt Drakendortā. Izrādās, ka nirfeāti nav tik spēcīgi. Viņi nespēj izturēt pūķa spēku. Viņi nevar iziet cauri robežas barjerai, un visi viņu monstri ir bīstami tikai parastajiem cilvēkiem.
"Bet mēs joprojām nezinām, kas notiek Bērštonā un kura rokās ir viņu atslēga." Atkal, barjeras nevar uzturēt pastāvīgi. Tas pakāpeniski iztukšo spēkus. Būtu jauki to noņemt vismaz uz kādu laiku… — Finbārs sūdzējās.
"Patiešām, bez ēnas ir daudz grūtāk noturēt barjeru." Es gandrīz pazaudēju savu zobenu. Un barjera turējās tik daudzus gadus tikai tāpēc, ka biju alā,” Reginhards noglāstīja apvalku.
Finbāra sejā pazibēja ciešanas. Likās, ka viņu mocīja senas sāpes, kas nedeva mieru ne dienu, ne nakti. Vai viņš jūtas tik slikti bez Ēnas?
Eirena un Reginhards saskatījās.
"Es šodien uzlikšu barjeru, un jūs varat noņemt savu pēc nedēļas vai divām." Es tikai pabeigšu Torisvenas nirfus, kuri nepaguva izbraukt no robežas.
"Drakhendorta ir labi segta, tāpēc jums nav no kā baidīties." Lai nokļūtu Kirfaronā, Nirfejai vispirms būs jāiet cauri mums. Sāciet meklēt jaunu ēnu, Finbar. Drakendort tagad ir atvērts jums.
— Un Torisvens. Apmeklējiet, ja jūtaties skumji.
"Es pat nezinu, ko teikt…" safīrais bija aizkustināts. — Paldies! Es tiešām jutu, ka vairs neesmu viena. Ka man ir biedri, kuriem varu uzticēties. Bet mums nevajadzētu par zemu novērtēt Nirthea. Viņa ir spēcīga burvis, turklāt viltīga un viltīga, jo viņai izdevās aizbēgt no mums trim.
"Es prātīgi izvērtēju iespējas," es atzīmēju, liekot vīriešiem pasmaidīt. — Starp citu, vai viņa nevarēs naktī ielīst manā guļamistabā tādā pašā veidā? Es negribētu kļūt par upuri viņas rituālā… — nodrebēju no domas.
— Nevar. Progenitor Dragon ir apveltījis visus draklordus ar spēju aizvērt savas robežas no citplanētiešiem,” pārliecināti atbildēja Reginhards.
"Ne velti mūsu zobenus sauc par robežu atslēgām," Finbārs pasmaidīja.
— Ak,
